Radošums, kas dzimst kopā ar bērnu

Neskaitāmas reizes esmu dzirdējusi par sievietēm, kuras, kļuvušas par mammām, sāk rosīties pa māju kā negudras - cep, vāra, šuj un ada. Jāatzīst, ka esmu viena no viņām.

Pirms grūtniecības manas attiecības ar rokdarbiem bija, maigi sakot, sliktas. Trūka pacietības, nevarēju atrast laiku un vispār uzskatīju tādu "ķimerēšanos" par bezjēdzīgu.

Taču tagad viss ir mainījies! Ja pamatskolas laikā, kad nācās adīt zeķes, knapi tiku galā ar vienu (un ar to tad arī viss beidzās), tad tagad ar vislielāko prieku un mīlestību noadīju zeķu pāri savam mīļotajam vīrietim. Dažas kļūdas prasmīgs adītājs atrastu noteikti, un tomēr - te nu tās ir! :)

Patiesībā, viss sākās ar spontānu vēlmi uztamborēt meitiņai sedziņu. Atradu internetā glītu "groziņa" rakstu un ķēros klāt. Laikam, raugoties uz to nepilnus 2 mēnešus veco kunkuli, kāda viņa tobrīd bija, visi mani instinkti vēlējās viņu kaut kur ietīt un sasildīt. Sedziņa sanāca tik liela, ka varu viņu sasegt arī tagad, kad tuvojas 7 mēnešu jubileja. :)

Un tad vēl tā ēst gatavošana! Kā sāku, tā nevaru vairs apstāties! Vakariņas ir tas mazākais prieks - mana jaunā aizraušanās ir konditorejas izstrādājumi, ar kuriem vēl arvien esmu uz "jūs".

Kaut kas gandrīz vienmēr "nobrūk", tāpēc receptes izvēlos tikai tās vieglākās, jo šajā jomā esmu pilnīga jaunpienācēja. Taču - tas mani tik ļoti iepriecina! Un tik ļoti gribas, lai māja smaržo pēc kūciņas vai kēksiem. :)

Pēdējā laikā, kad meitiņa uzsākusi aktīvu pārvietošanos pa māju, un mājas uzkopšanas darbi paši par sevi ir kļuvuši par izaicinājumu, laiku, kad "tusēties" pie plīts, atrast ir grūti, taču ar sava mīlošā vīrieša atbalstu šad un tad saņemu šādu iespēju, kas tai pat laikā ir arī laiks man pašai. :)

Ak, un tad vēl tas skaistais adventes vainags, kuru pirmo gadu gatavoju es pati. Ciemos bija atbraukusi mamma, kura lieliski palīdzēja, kaut vai pieskatot mazo. Bet tā iedvesma, kāda pārņēma, šo visu uzsākot, ir kaut kas neaprakstāms! 

Advente gan vairs nav aktuāla, tāpēc noslēgšu ar savu "pavasari uz palodzes", kuru izveidoju marta sākumā. Lociņi jau ir nevien izaudzēti, bet arī gardu muti apēsti. :)

Plānā ir mazas rozā zeķītes mazajai saulītei. :) To gan, visticamāk, realizēšu rudenī, kad pēdiņām siltumu vajadzēs vairāk. :)

Vai arī kāda no jums var teikt -radošums, tā ir mana "pēcdzemdību komplikācija"?! :)

P. S. Visi rakstā ievietotie fotoattēli ir no personiskā arhīva.