07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Kas ir pēcdzemdību depresija, kas par to liecina un kā tās gadījumā palīdzēt? Sarunā ar Māmiņu klubu padomos dalās ģimenes psihoterapeite, centra “Līna” dibinātāja Vita Kalniņa.
Pēcdzemdību depresija var izpausties gan kā nomāktības stāvoklis, gan arī kā trauksmains, baiļu pilns stāvoklis, un ir gadījumi, kad tas ietekmē arī mammas attiecības un sajūtas ar bērniņu. “Mamma nejūt, ka mīlētu bērnu, var būt pretrunīgas sajūtas – no vienas puses bērniņu mīl, bet, no otras, nevar izturēt, tāpēc gribētu savā veidā atbrīvoties no šīm rūpēm, jo šķiet, ka to ir par daudz,” stāsta Vita Kalniņa. Viņa norāda, ka var būt situācijas, kad mamma nevar parūpēties par bērniņu, jo nespēj pat izkāpt no gultas. Viņa uzsver, ka ne tikai nomāktība, kas gan ir ierastāka parādība, bet arī uzvilktība un nemiers var liecināt par pēcdzemdību depresiju.
“Tiek uzskatīts, ka pēcdzemdību depresiju var diagnosticēt līdz bērna pirmajai dzimšanas dienai, bet šobrīd aizvien vairāk runā arī par perinatālajām depresijām, kas var sākties jau grūtniecības laikā, bet pēc dzemdībām sekot to turpinājums, padziļinājums,” tā Vita Kalniņa. Viņa uzsver, ka negulēšana un pārgurums ir faktori, kas šo stāvokli var ļoti pasliktināt.
“Lasīju, ka savulaik tika skaidrots, ka pēcdzemdību depresija ir dabas dots veids, kā parādīt ciemam, saimei, ka mammai vajadzīga palīdzība. Tikko sāka novērot, ka mamma ir nomāktāka, viņa sliktāk ēd, ir neapmierinātāka, visi devās viņai palīdzēt. Būtībā tieši tas būtu vajadzīgs māmiņai un varētu viņai palīdzēt jau pie pirmajiem simptomiem,” stāsta V. Kalniņa.
Saņemies taču!
Nereti, kad kādam stāstām par savām grūtībām, problēmām, pretī dzirdam ieteikumu saņemties. “Saņemšanās kultūra ir ļoti izteikta,” tā psihoterapeite Vita Kalniņa. Viņa to salīdzina ar gumiju, kuru var stiept ilgu laiku, visu laiku saņemoties, taču katrai gumijai ir robeža, pie kuras tā plīst. “Ja gumija pārplīst, ir iespēja to sašūt, bet skaidrs, ka tas, kas saplīsis un jau reiz sašūts, nekad vairs nebūs kā jauns,” saka viņa, norādot, ka ļoti daudzām sievietēm, kurām ir pēcdzemdību depresija, jau iepriekš bijušas izdegšanas, smagi posmi dzīvē. “Ja vienreiz jau esmu to pārkāpusi, tad pietiek ar daudz mazāku slodzi nākotnē, lai ļoti ātri piedzīvotu dažādus simptomus un grūtības,” stāsta Vita Kalniņa, piebilstot, ka jārēķinās, ka slodze ar bērnu ir milzīga – gan fiziska, gan emocionāla un arī psihiska –, tāpēc no daudzām vajadzībām sievietei nākas atteikties.
Sarkanās līnijas
Vaicāta, kā palīdzēt māmiņai, kura piedzīvo pēcdzemdību depresiju, Vita Kalniņa uzsver: “Ja mammai parādās fantāzijas par to, ka viņa negrib vairs dzīvot, grib izdarīt pašnāvību, vēlas ko nodarīt savam bērnam, tās ir sarkanās līnijas, ar kurām tālāk nejokot un necensties paciest vairāk, bet gan meklēt palīdzību pie profesionāļa, lai izvērtētu situācijas nopietnību.”
Diemžēl, mammas mēdz izdarīt pašnāvību un līdzi ņemt arī savus bērniņus, lai tādējādi glābtu viņus no neveiksmīgās pasaules, kurā ir tik daudz ciešanu. “Ja apkārt ir kāda mamma, kura par to runā, uztveriet to nopietni un palīdziet viņai nonākt pie speciālista. Palīdziet, pieskatiet tikmēr bērnu, padzīvojiet pie viņas terapijas, medikamentu lietošanas laikā, pārņemiet rūpes par šo mammu,” mudina psihoterapeite.
Viņa arī iesaka satikties ar citām mammām, iet vienai pie otras ciemos. “Tādējādi mammas nejūtas vienas, jo vientulība ir arī milzīgs riska faktors pēcdzemdību depresijai,” saka speciāliste. Viņa iedrošina jaunās māmiņas pievērsties pēcdzemdību depresijai ar nopietnību, nepaļaujoties, ka tā pāries pati no sevis. “Gan sevis, gan bērniņa un ģimenes dēļ jānoskaidro, kas man kaiš, cik tas ir nopietni, un kas būtu jādara, lai es justos labāk,” uzsver Vita Kalniņa.