PROJEKTS: Acu lāzeroperācija. Ievads

Saka, ka acis ir dvēseles spogulis. Es tam viennozīmīgi piekrītu! Manās acīs atspoguļojas visas manas emocijas - no skumjām līdz pat priekam. Ne visiem acis mirdz, bet manas mirguļo gan! :)

Bet ne jau tikai skaistums ir acīs. Tās ir arī viena no cilvēka piecām maņām! Tāda, ko īpaši novērtē tad, ja tā nav īsti tāda, kā bija agrāk. Tātad - redze!

Mana redze nav kā vanagam, ja sen nav - kopš pamatskolas laikiem. Sākotnēji pati to nemaz neapjautu (bērns jau vēl tomēr bija), bet mamma piefiksēja, ka uz pulksteni pie sienas skatos ar samiegtām acīm. Jā, atklājās nelieli mīnusi (-0.75 vēl tolaik), bet tomēr skolā nācās nēsāt brilles, jo tāfeli īsti nesaskatīju, bet pirmajā solā sēdēt uuuuui kā negribējās.

Man brilles nepatika! Tas bija ne tikai stila jautājums, bet arī neērti. Man nepatika brilles ar tām ķepiņām, jo tās atstāja nospiedumus uz deguna. Man nepatika, ka brilles noķēpājas, man nepatika briļļu maks, man nepatika nekas, kas bija saistīts ar brillēm. Varētu tās saukt par acenēm, lai izklausās briesmīgāk!

Augstskolas laikā redze bija vēl nedaudz pasliktinājusies, nu jau bija -2 dioptrijas, tā ka brilles, kā par spīti, nācās nēsāt vēl biežāk. Protams, nu jau varēju izvēlēties pēc iespējas skaistāku un ērtāku rāmi, bet tāpat pastāvēja viena liela problēma - man brilles joprojām ļoti nepatika!

Savā ziņā par lūzuma punktu kļuva brīdis, kad atklāju priekš sevis kontaktlēcas. Ar optometrista padomu sākotnēji izvēlējos 2 nedēļu lēcas. Ilgu laiku lidoju pa mākoņiem - es visu redzu! Redzu bez brillēm! Ikdienas lēcu kopšanas rituāls nešķita apgrūtinošs, lēcu cenas likās apmierinošas, bet pēc kāda laika parādījās problēma - mana radzene nesadraudzējās ar lēcām… :( Īsti nemāku to pareizi paskaidrot, bet radzene esot saskrāpējusies. Un vienīgais reālais risinājums - atteikties no lēcām. Te nu bija mana laime… :( Es drīkstēju pa retam ielikt vienas dienas lēcas, bet nekāda regulāra to nēsāšana…

Nu, ja jau brilles, tad vismaz skaistas! Iegādājos sev neuzkrītošus rāmīšus, kolosālas optiskās saulesbrilles (ārprāts, tā cena!!!) un centos izbaudīt šo aksesuāru.

Pēc 5 gadiem un 2 bērniem sāku just, ka nu atkal jau kaut kas nav labi. Jā, acis nav tik jutīgas, kā pēc lēcu nēsāšanas, bet mīnusi…. Mīnusi ir palielinājušies. Šoreiz iegādājos tādus briļļu rāmjus, kas patīk nu ļoti, jo bez brillēm jau vairs nevaru gandrīz nemaz - gan stūrējot, gan darbā, gan pie TV bez brillēm neiztikt. Šobrīd ir -3.25 labajai acij un -2.75 kreisajai acij.

Tās reizes, kad esmu ar lēcām, kad redzu bez brillēm, kad citi redz mirdzumu manās acīs, ko neaizklāj briļļu lēca ar super-puper pārklājumu, kas mazina sazin kādus atspulgus un ko nu tur vēl - tajās retajas reizēs es jūtos brīva. Un šī sajūta man ir tik ļoti svarīga, ka šogad nolēmu realizēt kādu no saviem senajiem sapņiem - veikt acu lāzeroperāciju!

Cenas šim pakalpojumam ir ne tās zemākās, tāpēc vispirms nācās sakrāt nepieciešamo summu, bet krāt naudu es nemāku itin nemaz, tāpēc kādu laiku es par acu operāciju runāju vien tādā iztēles līmenī. Kas mani pamudināja sākt rīkoties? Pavisam vienkārši - mana vīra brāla sieva / mana draudzene pateica visu pavisam vienkārši - nu krājam! Viņa krāj studijām, es - acīm. Laikam jau, ja man nebūtu kāds, ar ko kopā iet šo nepatīkamo procesu (krāšanu), es tā arī nekad nesāktu to darīt.

Un nu esmu tikusi vienu lielu soli uz priekšu - grasos iet uz pirmo vizīti! Turu īkšķus, lai man kaut kādu iemeslu dēļ neatsaka. :)

Diskusijai: vai jūs kāda esat veikusi acu lāzeroperāciju? Kāds ir jšuu viedoklis par šo operāciju? Pēc kādiem parametriem izvēlējāties, kur to veikt?