Prieka asaras mammai

Atceros reklāmu, kad mazais puika ir pārsteigts, ka mamma raud, lai arī viņš visu izdarīja pareizi... Arī man vakar bija līdzīgi, sēžot uz grīdas, dibenu uzstutējusi uz spilvena, un klausoties meitas vokālās studijas koncertu, nobira asara, prieka asara, jo nebiju gaidījusi, ka meita spēs nodziedāt tik tīri, skaisti, sirsnīgi un "paķert līdz sirds dziļumiem", tā no sirds, jo ikdienā viņa ir ļoti asa, delverīga, "adataina".

Mēs ikdienā vienmēr skrienam, vienmēr kavējam, vienmēr cenšamies ievērot vajadzīgo grafiku. Mums ģimenē šis grafiks katru dienu ir saplānots pa stundām, pusstundām. Trešdienas mums ir Lielās meitas dienas, kad viņai ir vēlais vakars, jo darbojas "Lienes Šomases vokālajā studijā". Pakārtojoties lielajai meitai, arī darbā šajās dienās cenšos pastrādāt ilgāk, reti kad man sanāk pašai uzkāpt uz studiju un sasveicināties ar pasniedzējiem un pašu Lieni, vienmēr viss ir tādā skriešanā, ka piebraucu meitai pakaļ, apstājos tur, kur nedrīkst stāvēt, paņemu meitu un skrienam tālāk. Protams, kādu laiku Latviju ir "pāršalcis" Lienes "zākāšanas periods", bet tie, kas to dara, Lieni nav redzējuši ikdienā, viņi tāpat kā es  pirms tam, kad mans bērns sāka šajā studijā mācīties, domāja, ka Liene ir iedomīga, "blondīne", tagad laikam jau arī daudzi domā, ka rupja, neaudzināta utt.

Man ir bijusi iespēja Lieni redzēt savādāku, ar Lieni aprunāties kā cilvēkam ar cilvēku, kā mammai ar mammu, kā pasniedzējai ar audzēkņa mammu. Lieni redzēt bez make-up, bez augstpapēžu kurpēm, skrienam adītās rozā zeķītēs ...Arī vakar es Lieni redzēju savadāku, nekā citi un tieši viņas darbs, ko viņa dara "noveda mani līdz asarām", līdz aizkustinājuma asarām. Ja es to pati nebūtu piedzīvojusi, es nekad tam neticētu, ka četros mēnešos ir iespēja paveikt ko tādu. Mans bērns dzied tik skaisti kā filmās, tik tīri, tik patiesi un arī atbildīgi. Un mans bērns ir uzvilcis kleitu un atļāvusi sapīt matus...Līdz šim viņa dziedāja tikai skolas korī, bet no septembra nolēmām pamēģināt mācīties to visu nopietnāk Lienes Šomases vokālajā studijā. Protams, pasniedzēju ir ļoti daudz un ne tikai Liene darbojas ar bērniem, bet Liene viņiem ir līdzās svarīgos brīžos, piemēram, varbūt Jums šķitīs, kas tad tur - man bērns gaidot no vienas nodarbības otru, mācās un zīmē studijā, neviens viņu ārā nedzen un, kas viņai bieži vien palīdz, kas pamana, ja bērns atnācis bez zeķēm, vai bērnam jāpalīdz atrisināt konflikts un mammai ne vienmēr par to jāstāsta? Tā ir Liene un viņa mums nepiestrāda rēķinu papildus par šīm liekajām minūtēm manam bērnam, jo viņa to dara no sirds. Viņa vakar koncerta laikā ik pa laikam skrēja un darīja arī citus darbus, jo koncertu vadīja rūķenīte un otra pasniedzēja, bet dzirdot, ka iedziedas mana meita, zināja, ka viņai viņa jāuzmundrina, jo dzied viņa skaisti, bet bailīgi, viņai vajadzēja redzēt Lieni pie durvīm un viņas smaidu, lai kļūtu brīvāka. Tad es teikšu godīgi, man acīs bija asaras, jo dziesma "Es gribu kā bērns vēl just..." bija lieliska. Pamanīju, ka arī citi vecāki to vienkārši baudīja. Mani pārņēma tāds lepnums par meitu un prieks, ka esam izdarījuši pareizo nodarbību izvēli, ka neejam parastā mūzikas skolā, kā to būtu vēlējies viņas bioloģiskais tēvs, jo tur ir lētāk un pēc viņa teiktā - pa lielam var iztikt, bet mācāmies individuāli, kur katram bērnam ir individuāla pieeja un te bērni ne tikai mācās dziedāt, bet arī dejot, spēlēt klavieres, ģitaru, bungas, te katrs bērns saņem šo siltumu, mīļumu, kas mūsdienās ir ļoti liels deficīts un nav nopērkams, sajūtams par naudu. 

Cik ļoti ikdienā  mēs, pieaugušie, šos stereotipus viens par otru veidojam nepareizus, kādēļ? Tie veidojas no neziņas, no nesaprašanās, jo neesam pazīstami, neesam šo cilvēku redzējuši kā cilvēku, bet gan kā mākslinieku - dziedātāju, dejotāju, aktieri, vai sportistu, vai TV seju, vai uzņēmēju, politiķi utt. Jā, protams, ir jābūt pieklājības normām, bet, vai arī šis publiskais cilvēks kādreiz nevar "atlaist". Vai tie, kas zākā, smejas, šausminās, var mierīgi uzlikt roku uz sirds un pateikt:"Es nekad neesmu lamājies, es nekad neesmu sakliedzis uz savu bērnu, es nekad neesmu piedzēries, es nekad neesmu darījis to un to... jo ziniet sabiedrībā un grāmatās ir pieņemts savādāk. Protams, publiskai personībai ir vairāk jādomā par to, kā izskatīsies un uzvedīsies uz skatuves, bet es priecājos, ka mūsu ģimene zina un ir iepazinusi citu Lieni - tādu pašu cilvēku kā mēs visi, jo arī viņa ir mamma, ļoti mīļa un gādīga mamma, jo arī viņa ir mīļa, viņa atrod laiku visiem saviem studijas bērniem, viņa ir arī sociālais uzņēmējs, jo pie viņas mācās ne tikai tie bērni, kuru vecāki to var atļauties, bet arī nabadzīgu ģimeņu bērni un bērni no bērnunamiem. Kādēļ par šo pusi runā un publiski raksta tik maz, vai neraksta vispār? Jo mūsdienās sabiedrība prasa pēc kā skandalozāka, ar ko pacelt reitingu sociālajos tīklos un medijos. Padomājiet, cik daudzi izlasītu par to, ka Liene ir sociālais uzņēmējs, par viņas darbu, studiju, un, cik daudzi izlasīja par šo skandālu Daugavpilī???

Paldies par manām prieka asarām un to, ka mums sabiedrībā ir sirsnīgi, mīļi un cilvēcīgi cilvēki, kas dara savu darbu no sirds uz sirdi.

Lai Laimīgs, skaists Jaunais gads!

Ja arī Tev dzīvē ir gadījies kādu cilvēku redzēt savādāku, nekā lielākajai daļai sabiedrības, padalies ar savu stāstu :), jo ne vienmēr viss ir tik melns, ka to mālē