Precēties vai neprecēties? Nav svarīgi!

Pēdējā laikā bieži tiek diskutēts par to, kā motivēt cilvēkus precēties un lietā tiek likti dažādi veidi, lai pārliecinātu par to, ka tas ir svarīgi, labi un pareizi.  Sava doma jau tajā ir, bet, man nav skaidrs mērķis, ko valsts ar to vēlas panākt. Īpaši jau paskatoties šķirto laulību statistiku.  

Nedomāju, ka šo aktivitāšu mērķis ir precēto skaita palielināšana kā tāda, jo no tā cilvēki nekļūst nedz laimīgāki, nedz apzinīgāki savu lēmumu pieņemšanā, nedz gatavāki uzņemties atbildību par savas rīcības sekām!

Attiecības ir kā ilgtermiņa projekts. To reģistrācija – projekta apraksta vāks – greznāks vai ne tik grezns. Nereģistrētas attiecības ir kā uz papīra neuzrakstīts projekts. Projekta realizācija jebkurā gadījumā ir attiecībās iesaistīto rokās. Ja izpildītāji būs pietiekami nekvalificēti un neieinteresēti projekta realizācijā, nevēlēsies meklēt risinājumus problēmjautājumos, tad nekādi smalki projekta vāki nepalīdzēs projektam būt sekmīgam!

Daudzi gribēs iebilst iepriekš minētajam, bet padomājiet pašas kas tad ir tas, ko sieviete vēlas – tā ir drošība, kopīgu atbildību par kopdzīvi un bērniem, atbalstu priekos un bēdās, līdz nāve mūs šķirs.

Vai to nodrošina mūsdienu laulība?

Diez vai, jo mūsdienās, gribam to atzīt vai nē, precās un šķirās uz velna pa paraušanu! Dažs labs sabiedrībā labi zināms tipāžs jau septīto reizi iestūrē laulības ostā – kāda gan te paļāvība un drošības sajūta?

Pat vēl sliktāk, turpinot kultivēt sabiedrībā šo mītu, ka precības sniedz iepriekš minēto, lielākā daļa jaunu sieviešu, savā paļāvībā, to vien cer, kā aprecēties, neizvērtējot kārtīgi atbilstošo precību pretendentu. Un liela daļa pēc tam atduras pie sasistas siles, jo nav parūpējušās nedz par sevi, nedz bērniem.

Varbūt uzsvars liekams kur citur?