25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Gandrīz ikviens pieaugušais kādreiz jūt, ka netiek galā ar bērna audzināšanu, jūtas dusmīgs un vienlaikus bezspēcīgs, jo bērns neievēro noteikumus, ignorē aizrādījumus, nepilda mūsu prasības. Vecāki cenšas panākt paklausību, satraucas paši, un arī bērns kļūst vēl vairāk satraukts. Ir iespēja ar bērnu sadarboties ar bērnu arī pozitīvā veidā. Centra Dardedze psihologi, lai palīdzētu vecākiem, ir apkopojuši pamatprincipus, kādi jāievēro, ja vecāki vēlas iemācīties POZITĪVI disciplinēt bērnus.
Kāpēc ir nepieciešama disciplīna? Disciplinēšana bērnam ir vajadzīga, jo palīdz viņam attīstīt: paškontroli, sirdsapziņu, atbildības sajūtu, cieņu pret citiem, prasmi pieņemami izpaust emocijas, pašcieņu, paļaušanos uz sevi, spēju sekot noteiktai kārtībai, prasmi regulēt savu uzvedību tad, kad blakus nav pieaugušā.
Priekšnoteikumi pozitīvai disciplinēšanai
Vecāks kā rīcības paraugs. Bērns vislabāk mācās no tā, ko pieaugušais dara, nevis no tā, ko viņš saka. (Piemēram, “paldies” un “lūdzu” teikšana, atvainošanās, dusmošanās.) Demonstrē tādas īpašības, kādas vēlies ieaudzināt savos bērnos!
Bērnu var disciplinēt, kad pieaugušais un bērns uzticas viens otram. Velti laiku bērnam ikdienas aktivitātēs, runā par to, ko viņš darīja dienas laikā. Uzmanīgi klausies bērnā. Mudini, lai viņš runā par savām domām un izjūtām. Tava interese palīdzēs bērnam justies nozīmīgam
Bērnam ir skaidri jāzina noteikumi. Tie ir jāizrunā ar bērnu, vēlams tos arī attēlot vai uzrakstīt un turēt redzamā vietā. Turklāt noteikumu skaits nedrīkst būs pārāk liels, un tie nedrīkst būt sarežģīti – piemēram, trīsgadnieks nespēs iegaumēt vairāk par trīs vienkāršiem uzvedības noteikumiem. Nosakot robežas un noteikumus, pārliecinies, ka bērns tos saprot. Svarīgi atcerēties, ka, bērnam augot, pakāpeniski arī noteikumi kļūst elastīgāki, taču pirmsskolas vecuma bērnam vienmēr ir jābūt pieskatītam.
Konsekvence. Visiem pieaugušajiem, kuri iesaistīti bērna audzināšanā, būtu jāvienojas par vienādiem pamata noteikumiem – vienā veidā sekojot līdzi noteikumu ievērošanai un vienādi reaģējot uz nevēlamu uzvedību. Visiem pieaugušajiem savā starpā jāsadarbojas (vecākiem, vecvecākiem, bērna auklītei, bērnudārza audzinātājām, auklēm u.c.). Ja ir domstarpības vai pārpratumi pieaugušo starpā, mazākos bērnos var rasties apjukums un nedrošība, bet lielāki bērni to var izmantot, lai noteikumus neievērotu.
Velti bērnam laiku un uzmanību (ne tikai tad, kad bērns izdarījis ko sliktu!). Nedalītas uzmanības nodrošināšana nozīmē, ka vecāks noteiktu laika sprīdi (vismaz 15-20 minūtes dienā) velta bērnam, darot lietas kopā ar bērnu – spēlējoties, runājot, būvējot utt. Šajā laikā vecāks neskatās TV, nestrādā datorā, nerunā pa telefonu, bet ir kopā ar bērnu ar visu savu uzmanību. Bērna pašapziņa ir atkarīga ne tikai no tā, cik daudz laika pavadām kopā, bet arī no tā, ka bērns regulāri jūt nedalītu, pozitīvu uzmanību un atbalstu. Ja bērns to saņem, viņu būs vieglāk arī disciplinēt.
Pozitīva komunikācija. Centies izteikt prasības īsi, vienkārši, izmantot «es» vēstījumus, kas sastāv no trīs daļām: ◦ Es… (emocija, izjūta), ◦ kad tu… (konkrētas rīcības apraksts), ◦ jo… (tiek minētas sekas, kas attiecas uz mani šīs darbības rezultātā, izskaidro izjūtu cēloni). Piemēram, “Es jūtos dusmīgs, kad rotaļlietas ir nomestas uz grīdas, jo aiz tām var aizķerties, un tās var salūzt, ja uz tām uzkāpj. Lūdzu, noliec mantas vietā”. Ja bērniem bieži atkārto garas pamācības, tad bērni bieži tās vairs neklausās.
Esi uzmanīgs ar vārdiem, ko saki. Tādi vārdi kā stulbenis, muļķis, idiots, slikts, bezjēdzīgs, tādi apgalvojumi kā “Tu vienmēr...”, “Tu nekad...” atstāj uz bērnu daudz dziļāku ietekmi, nekā pieaugušais spēj iedomāties. Tā vietā, lai izteiktu vērtējumu par bērnu, mēģini saprast, kāpēc bērns ir kļuvis nepaklausīgs. Ja izsaki kritiku vai aizrādījumu, tad saki to tikai par bērna uzvedību, nevis bērnu pašu. Nedrīkst pieminēt agrāk notikušu negatīvu uzvedību.
Bērns nav mazs pieaugušais. Viņa smadzenes un domāšanas procesi, arī izpratne par cēloņu-seku sakarībām un laiku vēl tikai attīstās, tāpēc mēs nekādi nevaram sagaidīt, lai bērns, piemēram, trīs gadu vecumā spētu paklausīt visam, ko sakām, izprastu un varētu kontrolēt savas emocijas. Viņš to vienkārši nespēj, tāpēc vecākiem ir jāizvirza reālas gaidas un prasības, pielāgojot izvēlēto disciplinēšanas metodi bērna vecumam un individuālajām īpatnībām. Pētījumi par bērnu spējām apliecina:
- divgadnieks spēj ievērot noteikumus mazāk nekā pusē gadījumu,
- dažkārt divgadniekiem dusmu lēkmes un nepaklausība ir ik pa 10 minūtēm,
- trīsgadnieks var ievērot noteikumus jau gandrīz 60-70% gadījumu,
- bērna spējas noturēt uzmanību attīstās lēni un pakāpeniski, piemēram, divgadnieks vecumam atbilstošā aktivitātē spēj noturēt uzmanību aptuveni 7 minūtes, savukārt piecgadnieks jau 15 minūtes.
Bērnam vajadzīga palīdzība emociju kontrolē. Mazam bērnam ir ļoti grūti bez pieaugušā palīdzības saprast savas emocijas un tās savaldīt. Bērni - tāpat kā pieaugušie - izjūt bailes, dusmas, skumjas, tādēļ tuviniekiem svarīgi neignorēt šīs emocijas. Bērnam nav visu laiku jābūt priecīgam un pozitīvam. Arī bērnam ir tiesības būt domīgam, aizkaitinātam un dusmīgam. Šādās reizēs ir svarīgi, ka pieaugušie pamana un nosauc pašreizējās emocijas vārdā: „Es redzu, ka tagad tu esi noguris (satraukts, nelaimīgs, apjucis, dusmīgs, sakaitināts).” Lai bērni iemācītos atpazīt un nosaukt savas emocijas, ir svarīgi, ka arī mēs, pieaugušie, neizvairāmies runāt par savējām!
Dod bērnam laiku. Svarīgi saprast un ticēt, ka bērna uzvedību var mainīt. Visdrīzāk, ja mainīsies vide un nosacījumi, mainīsies arī bērna uzvedība. Pirms izlemt, vai jaunā disciplinēšanas metode ir vai nav efektīva, ieteicams pagaidīt. Ja bērns ir ļoti nepaklausīgs un nepakļāvīgs, tad paies ilgāks laiks, līdz jaunās metodes „iedarbosies”.