Pirmo reizi pie onkologa

Manā ģimenē cilvēki mirst nevis no vecuma, bet gan no dažādiem audzējiem. Jā, ļoti skaudra patiesība. Taču mūsdienās, šķiet, tā ir nežēlīga realitāte daudzās ģimenēs.

Aptuveni pirms 2,5 mēnešiem pamanīju, ka uz kreisās krūts parādījies savdabīgs bumbulis. Nē, tas nelīdzinājās piena sastrēgumu radītajiem bumbuļiem. Tas bija pat nedaudz iesārts un, tiklīdz pieskāros, no tā izdalījās strutas. Ļoti pārdzīvoju, uzreiz devos uz aptieku pēc padoma un stājos rindā pie savas ginekoloģes. Bumbulis labu laiku strutoja, taču, kad pienāca kārta manam apmeklējumam pie ārstes, tas bija praktiski pazudis un vietā palikusi tikai rētiņa. Mana ginekoloģe teica, ka tas nav nekas traģisks, vien parasts furunkuls, kurš, kā redzams, jau pārgājis, un pēc sevis atstās tikai nevainīgu rētu.

Protams, ka aptuveni nedēļu pēc ginekoloģes apmeklējuma nostrādāja Mērfija likums. Mans tā dēvētais furunkuls atkal lika par sevi manīt, kļuva sāpīgs un palika tumši sarkans, gluži kā pieplūdis ar asinīm. Sapratusi, ka joki mazi, vaicāju pēc padoma savai ģimenes ārstei, kura ieteica apmeklēt ķirurgu, jo dīvainais bumbulis atkal bija atsācis izdalīt strutas.

Ar veselību jokot nedrīkst, nav divu domu, tāpēc zvanīju uz Austrumu slimnīcu, lai pierakstītos uz konsultāciju pie kāda no ķirurgiem. Brīdī, kad reģistratūrā man paziņoja, ka man jāiet nevis pie parasta ķirurga, bet gan onkologa, man bija stīvas kājas. Ko? Onkologs? Atceros savu pirmo apmeklējumu onkoloģijas slimnīcā, kad biju vēl maza meitene. Tajā atradās mans vectēvs, kura dienas bija skaitītas. Ieejot vien šajā iestādē, es sajutu, ka uz pleciem nogulstas milzīga bezcerība, no kuras man galu galā palika slikta dūša. Tas bija briesmīgi. Audzējs ir griezts manai mammai, tēvam, arī man pašai pirms dažiem gadiem bija labdabīgs audzējs.Tāpēc varat iedomāties, cik ļoti sabijusies biju brīdī, kad izdzirdēju vārdu "onkologs".

Ir pagājušas aptuveni divas nedēļas, kopš pierakstījos pie ārsta. Mans jokainais veidojums ir atkal izspēlējis joku un pārvērties par tik necilu rētiņu, ka vakar pa vairākām reizēm jau biju gatava zvanīt uz poliklīniku un vizīti atcelt. Tomēr tā neizdarīju. Labāk vienreiz apmeklēt speciālistu, kurš varbūt pasmaidīs, ka es ar tik nebūtiskām problēmām traucēju viņa darbu, nekā pēc tam mocīties, kad jau ir par vēlu...

Tad nu par to, kā man gāja pie onkologa...

Pierakstoties tika pieteikts, ka poliklīnikas reģistratūrā jābūt vismaz 30 minūtes pirms pieraksta laika, lai var pagūt noformēt visus dokumentus. Tā, protams, arī darīju. Līdzi man bija mazā meitiņa, jo nebija variantu, pie kā viņu šajā laikā atstāt.

Kad pacienta iemaksa tika apmaksāta un es saņēmu savu kartiņu, devos vienu stāvu augstāk uz poliklīniku. Vēl bija atlikušas vairāk nekā 20 minūtes laika līdz manam pierakstam. Nopriecājos, ka man priekšā ir tikai pie durvīm sēdošais vīrietis. Taču, ai, kā kļūdījos. Beigās rindā nosēdējām teju divas stundas, jo izrādījās, ka pirms manis ir vēl nevis viens, bet gan trīs cilvēki. Piedevām, viena no kundzītēm bija ļoti uzvilkusies, kāpēc tā notiek un pukstēja, ka "to ar bērnu" gan jau pasauks pirms viņas. Nepasauca gan. Un šajās gandrīz divās stundās varēju līdz mielēm izbaudīt to, cik traģiska ir onkoloģijas māja, cik sliktā situācijā patlaban tiešām ir mūsu medicīna.

Apkārt valdošo cilvēku sejās valda tāds pesimisms un bezcerība, un brīdī, kad ārsts liek reģistratūrā pierakstīties uz otrdienas konsīliju, lai cilvēks varētu saņemt sev nepieciešamo apstarošanu, bet tur paziņo, ka visi nākamās nedēļas konsīliji ir atcelti, jo vienkārši trūkst darbinieku... Kad redzi, kā kādam turpat poliklīnikas gaitenī paliek slikti. Tas ir nenormāli. Tāds brīžos tik ļoti saproti, ka Tev nav par ko sūdzēties, jo Tev ar veselību viss ir kārtībā.

Tikusi beidzot pie ārsta, tiku izčamdīta un ārste teica, ka pagaidām viss ir OK. Jokaino un mainīgo bumbuli uz krūts rada sviedru dziedzeru iekaisums. Lai to novērstu, būs jālieto kompreses, lai dabūtu ārā strutas. Un pēc diviem mēnešiem jāatnāk uz atkārtotu vizīti, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā.

Pēc ilgās gaidīšanas, kad biju jau nedaudz sagurusi, smaidu raisīja ārstes pozitīvā attieksme. Pat nevaru iedomāties, cik gan ārste ir nogurusi, visu dienu bez pārtraukuma pieņemot pacientus, taču viņa tik viegli spēja jokot ar manu meitiņu. Tomēr, neskatoties uz to, brīdī, kad ārste taustīja manas krūtis, meitiņa sāka nebalsī kliegt. Laikam uzgtraucās, ka svešā tante atņems viņas pienu. :)

Biju ārstes pēdējā paciente, jo, kad iznācu no kabineta, viss gaitenis jau bija tukšs un tajā rosījās tikai apkopēja. Arī reģistratūras meitene bija devusies mājās un rūpīgi ieslēgusi printeri, tāpēc tā arī netiku pie ārstes sagatavotā un izprintētā izraksta, kurā aprakstīta mana problēma un ārstēšana.

Pēc vakar poliklīnikā piedzīvotā un redzētā, nespēju iemigt. Onkoloģija ir smaga tēma un, tā kā vēzis ir paņēmis vairāku man tuvu cilvēku dzīvību, to pārdzīvoju vēl vairāk.