Pirmie solīši plašajā šūšanas pasaulē

Kājminamais sapnis un aizspriedumi pret šuvējiem

Sen atpakaļ bērnībā vecmāmiņa mani mācīja šūt ar veco labo kājminamo Singeru. Neko prātīgu jau nešuvu, bet tāpat mani aizrāva šī mašīna – viss tas mehānisms, lente, kas ļauj tam griezties, mazā kastīte ar diegu spolītēm un tas, kā kustinot pedāli adata cītīgi lēkā augša lejā. Mammai arī bija šujmašīna, bet tā tāda neinteresanta – ar roku griežama un smaga.  Atceros, kā skolas laikā mums vajadzēja šūt blūzi un svārkus un pēc tam tos demonstrēt „modes skatē”. Nu nesanāca man smuki, bet šķībi, greizi, nepareizi. Kopš tā laika man laikam veidojās aizspriedumi pret šuvējiem kā tādiem, jo likās, ka nekad nezini, ko beigās dabūsi, bet vari būt diezgan pārliecināts, ka tas nebūs tas, ko esi gaidījis. Vien vienu reizi esmu uzdrošinājusies doties pie šuvējas ar vēlmi pēc kleitas – kad biju vedēja draudzenes kāzās (toreiz rezultāts nebija nemaz tik slikts, lai gan to kleitu vilku akurāt tikai vienu reizi, jo pārāk specifiska, lai vēlāk vēl kaut kur uzvilktu).

Jauno māmiņu nosliece uz šūšanu

Vai esiet pamanījuši, ka jaunās māmiņas aizvien vairāk sāk interesēties par šūšanu un nereti iegādājas šujmašīnas ar sapņiem, ka nu tik šūs un nu tik būs? Nu man šī jauno māmiņu būšanas blakusparādība negāja secen. Gribējās, lai pati varētu apšūt bērna paladziņa malas, nošūt bikšu galus un vēl šādus tādus niekus, lai nav jāmeklē citu palīdzība. Tad nu jau kādu laiku pati noskaņojos un noskaņoju vīru uz to, ka man dikti vajag šujmašīnu. Kādu? Nav ne jausmas. Kājminamā vairs nav internetveikalu pārdošanas topos. Apzinājos arī, ka tehnoloģijas krietni vien pavirzījušās uz priekšu un no elektriskajām šujmašīnām neko nesaprotu (ai, ir arī datorizētās! Tām jau nu vispār būtu bail pieskarties). Tad nu sāku pētīt šūšanas kursu piedāvājumus. Gribas labi un nopietni, bet tam īsti nav laika, jo mana pamatnodarbošanās pašlaik ir būt par mammu un nevaru prasīt, lai kāds regulāri divreiz nedēļā pa trim četrām stundām pieskata manu meitiņu (pat ja tādu kādu atrastu, tad jau nepaliktu laiks kopā ar ģimeni, ne kādām citām aktivitātēm). Un man joprojām ir aizspriedumi pret iespējām pašam šujot dabūt skaistu apģērbu, līdz ar to apģērbu šūšana nebija īsti mana prioritāte. Ieraudzīju Māmiņu klubā Šūšanas iesācēju grupiņu – tikai 10 (11?) nodarbības ar uzsvaru uz pamatprasmēm un mājas tekstilu – kursi, kas man ideāli piemēroti.

Kursi, kas iemāca vairāk kā cerēju un mani pirmie darbiņi

Jā jā, zinu, ka izklausās pēc reklāmas. Bet vienkārši gribu padalīties ar savu prieku un pateikt paldies Māmiņu Klubam un pasniedzējai Renātei Gēbelei par Šūšanas iesācēju kursu. Tas ļāva man saprast, kāda man būtu piemērotākā šujmašīna (tā nu stāv mājās goda vietā zem virtuves galda, bet ik pa laikam tiek arī izvilkta un iedarbināta). Pasniedzēja mums  gan izstāstīja un ierādīja šūšanas pamatus, gan ieteica dažādus knifiņus un idejas, kur šīs zināšanas pielietot. Droši vien neesmu čaklākais skolnieks, bet jau varu palielīties ar pāris darbiņiem, ko esmu mājās patapinājumi:

• Galdauts

• Spilvendrāna ar rāvējslēdzēju manam mīļākajam spilventiņam

• Segas pārvalks ar sasienamām lentītēm meitiņas sedziņai (titulbilde)

• Stingra auduma iepirkuma maisiņš

Un pašlaik ir vēl tik daudz ideju, ko gribu realizēt – jāatjauno auduma iepirkuma maisiņu krājumi (lai uz jautājumu – Maisiņš vajg?  - biežak varu atbildēt Nevajg); Gribu sev un meitiņai vasarai sašūt vienādas gumijotas kleitiņas; Mana mamma jau ir pasūtījusi 2 spilvendrānas, bet galvenais plānošanas un domāšanas objekts pašlaik ir aizkari jaunajai dzīvesvietai – jānopērk audums un tad nez cik laika būs jāpavada apšujot maliņas.

Jāatzīst, ka dzīve pirms šujmašīnas bija vieglāka. Nu, protams, skaista spilvendrāna maksā ne mazums un aizkaru apšūšana – ai, ai, ai, cik dārga. Bet pašam visu saplānot, izdomāt, nopirkt materiālu, atrast laiku, kad pusotrgadnieks guļ vai dikti aizņemts savās dzēlās, lai es varētu nogludināt vai nošūt kādu vīli nav nemaz tik viegli. Toties uz rezultātu prieks skatīties un kaut kur iekšā sirsniņu silda tāds mazs lepnumiņš – re arī es varu radīt kaut ko skaistu.