Pirmā diena darbā: par mājām nedomāju

Laiks ir paskrējis ātri . Denīze ir gadu un trīs mēnešus veca dāma un man ir pienācis laiks atgriezties darbā.

Šodien bija pirmā darba diena un Denīzei pirmā diena,kad viņa palika kopā ar vīra māti jeb babušku,kā mēs viņu ģimenē saucam.

Tā kā vasaru gandrīz visu pavadījām pie manas mammas,Denīze jau laicīgi tika radināta pie citiem cilvēkiem.Cerēju,ka tas viņai palīdzēs vieglāk sadzīvot ar babušku un nebūs tik lielas vajadzības pēc manis.

Un jāsaka ,ka manas domas apstiprinājās. Pa vasaru Denīze tiešām ir kļuvusi daudz drošāka.Viņa vieglāk kontaktējas gan ar citiem cilvēkiem gan arī bērniem.

Šodien ,kad mazā dāma pamodās, mēs samīļojāmies un es devos uz darbu. Rīta pupošanās bija tikai ap 6:00 ,bet viņa nemaz neprasīja. Tā nu šķīrāmies- bučas un attā. Aizverot durvis dzirdēju bļaušanu,kas nedaudz lika savilkties sirdij,bet iekšēji zināju,ka tas nebūs ilgi un viss būs labi.

Tā arī bija. Dienu viņas pavadīja ļoti labi, bija gan ārā,gan paēda,gan spēlējās ar brāli. Iespējams,ka viss tik labi izdevās ,jo arī Adrians bija kopā ar viņām. Tomēr drošības sajūta un sava māja.

Vienīgais,kas neizdevās, aiziet čučēt pusdienlaiku. Denīze sagaidīja mani un aizmiga tikai ap četriem pēcpusdienā.

Laikam jau pārdzīvojums tomēr liels.

Kā gāja man darbā?!

Es pilnībā atslēdzos. Ne mirkli neiedomājos par to ,kas notiek mājās. Pilnībā atdevos darbam. Lai arī bija grūti saprast ar ko sākt un ko darīt. Pēc kāda laika jau nedaudz apjautu un rīt jau noteikti turpināšu ar jaunu sparu un degsmi. Vienīgā problēma bija krūtis. Tā kā Denīze vēl ēd ,kad vien viņai sagribas, tad šīs piecas stundas bija pagrūtas. Jo uz pēcpusdienu krūtis bija piebriedušas un tā vien gribējās ,lai kāds viņas patukšo!

Atnākot mājās abas samīļojāmies, paspēlējāmies. Bet viņa nemaz tā netiecās pēc manis kā biju domājusi. Viss turpināja ritēt savu gaitu. Ļoti ceru ,ka arī pārējās dienas notiks tā pat un mēs mierīgi pieradīsim abas pie jaunās kārtības!