Pietiek sevi visā vainot un šaustīt

Nekad nebiju domājusi, ka "nogulēšu" rakstu. Tiešā nozīmē. Viss jau uzcepts, uzrakstīts, atlika vien pievienot. Ai, bebītis ieraudājās. Nu labi, piekoriģēšu pēc tam un publicēšu. Pamostos no rīta ar bēbi pie sāniem un apziņu. Jā. Termiņš ir nokavēts. Lai vai kā, rakstu uzrakstīju un varbūt kādai tas dod iedvesmu un idejas, kā tikt galā ar savu perfekcionismu. 

---

Es nekad neesmu sevi uzskatījusi par perfektu kādā jomā. Vienmēr kaut kas nospēlē tā, ka neizdaru kaut ko līdz galam vai nesanāk kā būtu gribējusi, līdz ar ko nevaru teikt, ka ir kas tāds dižs kur varētu ko mainīt. Mājās par nekārtībām baiso kreņķi neķeru. Par savu izskatu? Hello, labrīt - no spoguļa pretī man šobrīd raugās beibe ar nedēļnieku uz rokas un paskatā, it kā būtu tanks pārbraucis pāri. Vai tas mani satrauc, nē, jo prāts noliek visu vietās - prioritātes. Tas, ko izzīlēju gan, ka esmu čempione sevis šaustīšanā un pārmetu sev daudz. Nezinu vai tā skaitās joma, bet oi. Ja kāds ielīstu manā pratā, droši vien nobītos ne pa jokam. 

Ja kaut kas nav noticis man pa prātam, tad sāku kļūt īgna, dusmīga kā bubulis pret visu pasauli. Galvenais, ka iemesli bieži vien ir tādi, kurus ietekmēt nav man pašai pa spēkam. Vai tādēļ būtu sev diena jābojā un par to jācepas. Nē, Rasa sēdēs un gruzdinās katliņu sevi visā vainodama, ka nepaspēju, neizdarīju, nenokārtoju. 

Dusmošanās par lietām, kas jau ir notikušas un ir pagātnē mēdz paņemt tik daudz laika, enerģijas un dzīvesprieka. Vai tiešām man to vajag? Nē. Gribu būt brīva un elastīga, macēt pielāgoties situācijai un pieņemt to, ka ne vienmēr viss notiks kā esmu ieplānojusi, un galvenais, ka šaustot sevi pēc tam, es neko labu neiegustu, tikai sliktu omu. 

Tā lūk tad ir joma, kurā vēlos mainīties. Mazāk satraukties par lietām, kuras jau pagājušas un kur ietekmēt iznākumu man vairs nav iespējas. Būt mierīgākai un pārliecinātākai, ka lietas notiek tā, kā tām jānotiek un mamma viesulis mājās ienes nevis mieru un harmoniju, bet vēl liekākas nesaskaņas un haosu.