25.04 17:00-18:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 9
Kura gan nav dzirdējusi par drošu braukšanu? Un kura no mums nav lamājusies par idiotiskiem šoferīšiem? Un vai pašas vienmēr esam perfektas autovadītājas?
Viena no vienmēr diskutējamām jomām ir gājēju pārejas - gan regulējamas, gan neregulējamas, apgaismotas un neapgaismotas. Pati mēģinu sevi piespiest ievērot satiksmes noteikumus gan kā autobraucēja, gan kājāmgājēja, bet neliegšos, ka savu reizi pāršmaukt pāri ielai pie sarkanās gaismas, kad iela ir tukša, ir gaužām kārdinoša. Reiz stāvam abas ar meitu pie luksofora (jaunkundzei tobrīd gadi 5), sarkanā gaisma, gaidām zaļo, pāri ielai iet pāris tantiņas un mans bērns skaļā balsī komentē situāciju: vai tad tās tantes neredz, ka luksoforā deg sarkanā gaisma? Vai viņas grib, lai auto kāds viņas nobrauc? Sajutos neērti, lai gan nebija jau par ko kautrēties.
Saviem bērniem komentēju situāciju uz ielas, gan ejot kājām, gan braucot ar auto, stāstu, ka auto ne vienmēr var nobremzēt kā iemiets, ja skriesi pāri gājēju pārejai. Protams, gājējam būs taisnība formāli, bet vai no tā kādam tiks labums? Tāpat stāstu par to, ka braucot ar auto ir jāpārredz situācija uz ceļa. Brīžiem gribas brēkt uz autobraucējiem, kuri labi redzot, ka priekšā auto bremzē pie gājēju pārejas, cenšas apbraukt pa vienu vai otru pusi, nepadomājot, ka gājēji mēdz arī strauji kustēties.
Dusmojos uz autobraucējiem, kuri konstanti aizmirst parādīt pagriezienu pirms (!) manerva uzsākšanas - vai tiešām tas ir grūti? sarežģīti? Tāda sajūta, ka autoskolā to mūsdienās vairs nemāca!
Reiz aizrunājāmies draudzeņu kompānijā par drošu braukšanu uz šosejas - daudzas apgalvoja, ka tad, kad automašīnā ir bērns es un mans vīrs braucam daudz vairāk piedomājot pie drošības. Uz jautājumu kā tas ir - lēnāk! Piemēram, uz šosejas, kur visi traucas ar 100, braucu ar 80, jo tā ir drošāk! Drošāk?!!! Kam drošāk?!?
Kā jums sokas ar auto vadīšanu? Pārdomas?
Bilde no: http://www.autocomfort.lv/
Jā, es arī sāku ar sevi -cenšos būt pieklājīga.
Tā kā dzīvoju mazpilsētā, satiksme nav pārmēru intensīva, tomēr cenšos ievērot gan satiksmes noteikumus, gan savstarpējas cieņas ieteikumus. Reizēm gan tie auto vadītāji, kurus, pieklājības vadīta, cenšos laist, īsti to neuztver. Neteiktu, ka pie mums, mazpilsētā, braukšanas kultūra būtu slikta, taču, jo gadi iet, jo vairāk jūtu, ka tieši Rīgā uzlabojas šī kultūra. Katru reizi, kad nākas tur atrasties, piedzīvoju vai nu ar sevi, vai citiem saistītus pozitīvus notikumus.
Vienīgi nekad nespēju saprast tās vecās tantes, kuras knapi var paiet, bet pie intensīvas satiksmes šķērso 4-6 joslu maģistrālās ielas, lai arī 100m tālāk būtu krustojums. Tas mani kaut kādā mērā uzjautrina, jo saprotu, ka noteiktā vecumā cilvēki tiešām kļūst savdabīgi un neizmaināmi. Tāpat arī vecie cilvēki, kuri šķērso ielu vai nu pie luksofora zaļās gaismas, vai arī pār gājēju pāreju, taču, pietuvojoties automašīnai, pēkšņi apstājas un iet atpakaļ gaidīt, kad automašīna aizbrauks.
Kad esmu pie stūres un automašīnā ir bērns, manas braukšanas manieres īpaši nemainās, vienīgi iekšējā sajūta dēļ citiem satiksmes dalībniekiem mainās - mēdzu izteikti uztraukties, piemeŗam, slidena ceļa gadījumā, diennakts tumšajā laikā, lietainos vai miglainos apstākļos, vai kāds citam satiksmes dalībniekam nesanāks kāds nelabvēlīgs misēklis. Par sevi gan šādos laika apstākļos īpaši nesatraucos, jo, lai arī dzīvē šīs situācijas iepriekš paredzēt nevar, braucu tieši tā, kā ir konkrētos apstākļos atļauts vai ieteikts.