Perfektas mammas - mīts un patiesība

ViKrEm mamma
ViKrEm mamma 12. janvāris 2017 10:45
179

Cik ļoti ikdienā tiecamies pēc mīlestības, pēc veselības, miera, pēc laimes bērniem, pēc skaistas nākotnes, bet receptes īstās un vienīgās tam nav. Ko nu? Kā nu būt, kā darīt? Kas tad ir īsta laime, īsta mīlestība, īsta veselība? Katram mums tā ir sava un katram mums tā ir cita.

Atceros, ka arī man bērnībā mamma ļoti bieži uzsvēra - dari tā, ne šitā, jo visi tā dara, visi normāli bērni tā dara. Tev nedrīkst būt zemāka atzīme par 6-7, jo tā jābūt. Matus nedrīkst krāsot līdz būsi pilngadīga, ar seksu nodarboties arī nedrīkst, kamēr nebūsi precējusies, jo, ko par to teiks kaimiņi, mūsu draugi, tā vienkārši nedrīkst, man būs kauns, kā es cilvēkiem acīs skatīšos? Bieži vien pieķeru sevi pie līdzīgām situācijām, kurās savus bērnus mudinu darīt tā, vai tā, jo tā ir pareizi. Kādēļ pareizi? Tādēļ, ka mamma tā teica... Bieži vien sanāk sabļaut uz saviem bērniem un jūtos par to ļoti vainīga, tāda sajūta, ka vienkārši "jumts brauc", jo esmu slikta mamma, slikta sieva, slikta meita, māsa utt., jo citiem ir savādāk, jo grāmatās neraksta par to, ka labas mammas mēdz bļaut, labas mammas mēdz būt nogurušas, ka labas mammas mēdz nesakārtot māju kādu dienu, ka labas sievas var arī negribēt seksu, ka labas sievas un mammas mēdz arī kādu dienu neuzkrāsoties aizejot uz darbu, ka mammas var arī sporta tērpā aizbraukt uz veikalu, vai aizvest mazo māsu uz bērnudārzu, jo tā taču nav pieņemts. Viss ir skaisti, bet kā ir ikdienā? Es no tā visa nogurstu, es piekūstu un "uzvelkos" no pozitīvajām foto, ar kurām dalās paziņas, cik ļoti laimīgi un rožaini, smaidīgi ir ikdienā, ka viņiem nekas nesāp, ka viņi nav noguruši, ka viņiem nekad netrūkst nauda, ka viņi vienmēr ir veseli, skaisti, smaidīgi, mīļi un laimīgi. Sajūtos kā tāds melnais zvirbulis, vai baltā vārna, kurai vienmēr kaut kas ir ne tā, ne tā, kā sabiedrībā pieņemts. Tādēļ nolēmu apmeklēt lekciju par "Perfekcionismu", kuru organizē "Māmiņu klubs". Teikšu godīgi, negāju tur ar domu, ka man iedos mapīti ar materiāliem, pēc kuriem tad nu lēnām punktu pa punktiņam ar apņemšanos katru dienu, sākšu pildīt. Nē, es vēlējos uzzināt, vai arī man ir šis "Perfekcionisms", tas ir kas slikts, normāls, ar to jāsadzīvo, vai jāmēģina no tā tikt vaļā. Es gāju ar domu sastapt sev līdzīgus cilvēkus, sastapt cilvēkus, kuri arī māj ar galvu un saka, es nevaru, mani tas uzvelk, es saku tā un tā... un ziniet, kā es nopūtos pie pirmā citas mammas mājiena ar galvu, ka viņiem arī ir tieši tā, kā to stāsta lekcijas vadītāja. Sapratu, ka esmu īstajā vietā un ar īstajām mammām, kurām ir līdzīgi kā man, kuras šausta sevi par to, ka netiek galā ar bērniem, jo viņi nedara tā, kā vajag, ka bieži vien "uzvelkas", ka mēdz bļaut un iziet no rāmjiem. Varbūt nedaudz "pastulbi" skan, bet prieks, ka neesmu tāda vienīgā, prieks, ka arī citas mammas nogurst, prieks, ka citas mammas sakliedz, jo šādi es saprotu, ka šāda "baltā vārna" esmu arī es. 

Lekcija bija tik jauka, tik mūsdienīga un tik līdzīga tam, kā es domāju. Kad biju tikai mamma vienam bērnam, man visam vajadzeja būt perfekti - labam dzīvoklim, labai mašīnai, labam amatam, bērnam labam bērnudārzam, bērnam vajadzēja būt visur pirmajam un labākajam, lai ievēro, jo tad, noteikti, visi domās par mani labi un cienīs mani. Es biju piekususi, strādāju bez brīvdienām, jo bija jānodrošina viss vislabākais, tāds, kā man šķita vislabākais, kā es to biju iztēlojusies. Bet dzīve tā nenotiek un tad ar katru bērnu, ar katru dzīves situāciju, Tu tiešām sāc atmest lieko - sāc mazāk kārtot bērnu istabu, sāc mazāk uztraukties par to, kā bērniem iet skolā, vai viņš būs paēdis, vai viņu kāds neapbižo, vai viņa nav nosalusi... Ko uztaisīt vakariņās, lai savējos pārsteigtu, lai viņi būtu laimīgi un, kad visi pie miera, varu pa nakti pastrādāt, jo darbā taču arī visam ir jābūt uz 120%, lai manu darbu novērtē. Darot to visu tik izcili un perfekti, es sadegu, es nespēju just gandarījumu par paveikto, lai vai cik labi to izdarīju. Iespējams, ieslēdzot "pofigu" sajutu, ka tas vis vis pefektākais nemaz nav tik perfekts, arī uz 50% no "vis vis" ir ok un saprotu, ka tas nemaz nav slikti, ka nav slikti un nosodoši būt nogurušai, sabļaut, slimai, piekusušai, ka tas viss ir mūsu - mammu - ikdiena. Ka mamma var būt aizpampusi, ka mamma var būt "uzēdusies", ka mamma var būt "neomā", ka mamma var nepagatavot pankūkas sešos no rīta, jo mamma ir dzīvs cilvēks, ne robots, kurš izpilda konkrētas funkcijas. Mammas ir dažādas un mammu vajadzības ir dažādas, kas vienai ir ok, citai būs nepieņemami, tādi nu mēs cilvēki esam, kuri dzīvo steidzīgā ikdienā 21.gadsimtā.

Ļoti iesaku no sirds aiziet uz šo "Māmiņu kluba" lekciju, tiešām noderīga, lai saprastu, ka nav viss tik perfekts, kā to esam mācīti darīt, ka dzīvot var arī vieglāk, "neuzvelkot sevi", lekcija liek par šo aizdomāties un ļauj atvieglot sev ikdienu.

Nebūsim perfektas, bet būsim pietiekoši labas, vispirms, jau pašas sev, arī es centīšos laboties un mācīties būs gana laba sev :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies