Perfekcionisms manī kā barjera

Perfekcionisms man nozīmē robežas, sava veida līmeni, zem kura neļaut sev krist pat domās, tā ir barjera starp  “tā vajag” un “fuj, tas ir par sliktu”, kas man pašai kopš meitiņas piedzimšanas noteikti ir strauji kritusi uz leju, ļaujot saprast, ka pasaule nesagrūs, ja es darīšu arī mazāk vai sliktāk. Lai arī perfekcionisms uz sevi man ir bijis tikai mācībās, kad ik pa brīdim gāju pārrakstīt kontroldarbā nopelnīto “9” vai ik pa brīdim mājas darbos, ļoti traucējošs ir perfekcionisms pret apkārtējo pasauli, jo man ir ļoti grūti pieņemt svešu darbu, kas nav paveikts pietiekoši labi. Aizejot uz restorānu, es noteikti pamanīšu, ja ēdiens uz mana un vīra šķīvja nebūs vienādi noformēts,ja zupa būs par aukstu, jērs par cietu, es ciest nevaru, ja cilvēki, kas apzināti izvēlējušies savu darbu, to veic pavirši. Arī darbā ar studentiem es ļoti bieži aizrādu par noformējumu un matemātiskām kļūdām, jo aprēķina kļūda tehniskā jomā var maksāt dzīvību. Es noteikti pārrēķinu katru rindiņu grāmatā via nodotajā darbā, apskatos koeficientus un pārliecinos, vai noapaļojumi veikti korekti.

Mamma bērnībā vienmēr teica, ka mani ir grūti pierunāt kārtot māju, bet tad, ja es to saņemšos darīt, tad darīšu izcili labi. Saņemos reti, jo arī tagad tīrīšana nesanāk ne ātra, ne viegla, jo jānotīra skapīšu sienas, durtiņas, jāapskatās visi derīguma termiņi, jāpārkārto visi produkti skapīšos,  jāpārliek citos iepakojumos, lai aizņem mazāk vietas...Vismaz katru mēnesi ir jāizpēta zāļu kaste, jo arī tur termiņi mainās (daudzām zālēm ir noteikts termiņš pēc atvēršanas, tāpēc ir jāatceras tās laikus izmest), jāpārbauda, vai kāas zālesdrīzumā nebeigsies, utt. Arī ledusskapī es nepieļauju beigušos termiņus, ik pa brīdim peķerot sevi revidējam pat vīra vecāku produktu plauktus, kur var atrast pat mēnesi vecu pienu, kas man šķiet gluži kā noziegums. Un pat grīdas mazgāšanu ar birsti es nesaprotu, jo tad, ja uz ceļiem visu neizrāpo un tuvumā neapskatās, nav jēgas to darīt. 

Kā es līdz tam esmu nokļuvusi? Nezinu, bet tā noteikti ir vieglāk! Cilvēks iedomājas sev robežas,iedala visu baltā un melnā, jo tā viņi jūtas drošāk un sevi aizsargā, vai ne? Neviens no mums nepiedzimst ar to visu, bet pārveido sevi, lai tiktu uz priekšu. Perfekcionisms noteikti nav stipro, vareno un visu protošo iezīme, nē, tas ir risinājums kādai sāpei vai problēmai, kas neļauj mums dzīvi uztvert vieglāk. Vismaz tā es to skaidroju sev. Varbūt vainīga ir vecāku šķiršanās un perfekcionisms mācībāsbija veids kā izpelnīties tēva uzmanību? Varbūt es neticēju tam, ka varu būt laba vēl kaut kur un tāpēc gribēju būt laba mācībās? Varbūt tas viss sākās savādāk... Varbūt tieši šis projekts sniegs uz to atbildi