Pēc dzemdībām iemīlējos dzīvē

Atceros to mirkli, kad, atbraukuši no dzemdību nama un ielikuši gultiņā mazo kunkuli, sēdējām uz dīvāna un klusiņām sarunājāmies. Es skatījos drauga acīs, klausoties viņa vārdos, līdz viņš aprāvās un teica:” Tev ir tāds skatiens…It kā tu visu laiku skatītos kaut kur tālumā. Tā pēc dzemdībām laikam ir visām.”

Grūti spriest par skatienu, taču esmu pārliecināta, ka mans skatījums uz lietām, cilvēkiem un apstākļiem ir mainījies par 180 grādiem. Pēkšņi apvainoties uz kādu ir kļuvis teju neiespējami, mani vairs neuztrauc tās lietas, kuras “darīja traku” pirms jaunās lomas, piemēram, citu nespēja iekļauties manos plānos (egoistiska rakstura iezīme, zinu). Tagad es uz cilvēkiem raugos gluži citām acīm – mīlošākām, iecietīgākām un saprotošākām. Iespējams, tas tādēļ, ka saprotu – arī mana meita reiz izaugs par personību. Un es viņu mīlēšu un atbalstīšu itin visā, neatkarīgi no tā, vai viņa atbildīs kaut kādiem muļķīgiem standartiem vai nē.

Bet vēl vairāk mani aizrauj daba! Par nožēlu jāatzīst, ka nekad neesmu bijusi “puķu bērns”, taču tagad… Kad kādu dienu ar Ieviņu gājām ciemos pie vecmammas, un viņa teica, ka “šodien tik nesmuks laiks”, iekšēji pasmaidīju un atbildēju, ka kopš dzemdībām man patīk jebkādi laikapstākļi. Lietus, sals, putenis – viss!

Es baudu katru mirkli, mani aizrauj itin viss - žogā ietinies sažuvis vītenis, no jumta krītošas lāstekas, dubļaini zābaki un gaiss, kurš smaržo pēc malkas dūmiem, kuri plūst no neskaitāmiem skursteņiem. Mani sajūsmina miers, kuru sniedz apmākušās debesis, un adrenalīns, kuru izraisa spēcīgas vēja brāzmas. Es raugos uz neapstrādātu augsni, kas gaida pavasari, un iztēlojos to savās plaukstās. Viss ir tik brīnišķīgs! Un es jūtos tik dzīva!

Jā, man bija bail, ka dzemdībās kaut kas var noiet greizi. Es gan uz to “neiespringu”, taču sapratu, ka dzīvē gadās visādi. Un tagad, kad esmu ne vien piedzīvojusi kaut ko tik lielu un varenu kā grūtniecība, bet arī laidusi pasaulē vēl vienu cilvēku, es saprotu, ko tieši nozīmē “radīšanas brīnums”, es novērtēju visu, kas man ir dots, ieraugu un iemīlu visu to skaistumu, uz ko līdz šim biju pievērusi acis.

Pamazām sāku uz visu skatīties kā uz ko neredzētu, mācos aplūkot lietas no meitas skatījuma, kad viss tiek ieraudzīts, aptaustīts un nogaršots pirmo reizi. Un tas tik ļoti aizrauj un sajūsmina!

Pasaule sastāv no miljardiem mazu un brīnumainu sīkumiņu. Tiklīdz mēs skrienam mazliet lēnāk un atveram acis mazliet platāk, mēs ieraugam daudz vairāk no tā, pēc kā patiesībā alkstam – skaistuma, miera, patiesības. Un tajā brīdī mēs iemīlam dzīvi.

Jā, esmu iemīlējusies!...

P. S. Abi foto ir mani - agrāk dabas skaistumu spēju ieraudzīt vienīgi caur objektīvu.