Pasaki Tētim, lai beidz barot ar pusfabrikātiem!

Dzīvei patīk izspēlēt dažādas situācijas. Tā jau runā, ka reizēm, kad cilvēks pats nespēj apstāties, tad dzīve izvelkt STOP zīmi un cilvēks vienkārši ir spiests apstāties. Tā ar gadījās arī ar mani. Apstādināja un iedeva laiku padomāt.

Pirmās piecas dienas biju spiesta vienkārši atļaut visam ritēt savu gaitu un cerēt, ka mājās viss būs kārtībā, jo nonācu slimnīcā.  Tā kā man darbā mēdz būt komandējumi, šī protams nebija pirmā reize, kad bēni mājās ir bez mammas, bet kopā ar tēti, tāpēc pārlieku neuztraucos.

Bērni, kuri mūzdien plūcas par niekiem, pēkšņi mācēja viens otru atbalstīt. Kas bija patīkami.

Kad beidzot biju normāli komunicējama, ienāca sūdzība no bērniem – mammu, pasaki tētim, lai beidz mūs barot ar pusfabrikātiem – cīsiņiem, makaroniem, pelmeņiem, picām, gribam normālu ēdienu.

Es jau saprotu, ka ikdienas skrējiens mīļotajam starp mājām, bērnu izvadāšanu pa pulciņiem un manis atbalstīšanu slimnīcā, nebija viegls un neko īsti negribējās šmorēt. Savā ziņā, par spīti sūdzībai, mani priecē fakts, ka bērni novērtē kārtīgu, normālu ēdienu.

Kad biju atjēgusies – atvēru e-klasi. Lielais bērns kā vienmēr ar visu ticis lieliski galā, savukārt mazais sākumskolnieks, arī kā vienmēr, ir izmantojis situāciju un noslinkojis ar mājas darbu pildīšanu. Nu neko, vēl laiks līdz mācību gada beigām visus parādus nokārtot.

Secinājums, lai arī viss bez manas klātbūtnes nenotiek gluži tā kā man gribētos, tomēr manējie gana labi tika ar situāciju galā arī bez manis. Es lepojos ar saviem mīļajiem.

Reizēm man šķiet, ka mēs, sievietes, vienkārši nenovērtējam savu  mīļoto vīrieti un bērnus – viņi var vairāk uin labāk, nekā mums šķiet. Jā, varbūt viņi lietas dara citādāk, mājās dažos stūros putekļi būs uzrīkojuši tusiņu, jo tos neviens nebūs pamanījis, nemazgāto drēbju kaudze būs lielāka nekā ierasts, bet tas nekas, jo būtiskās lietas tāpat notiek.

Vai jums izdodas paļauties uz savu mīļoto vīrieti un bērniem sevi netracinot un nemēģinot visu kontrolēt?