Parunāsim par māņticību

Lai gan šodien nav 13.datums, aizdomājos par māņticību. Nereti tā saistīta arī ar maziem bērniem.

Kad dēlēnam vēl nebija gads, aizvedām viņu pie friziera, jo mati bija izauguši tik gari, ka puikam krita acīs un traucēja. Pēc tam dabūjām abu omīšu pārmetumus un brāzienu, ka matus var griezt tikai pēc gada, jo tagad esam bērnam prātu apgriezuši. Kāds prātam sakars ar matiem, hm? Bērns tagad, savos četros gados, nešķiet ne atpalicis, ne muļķis.

Tāpat arī bija radi, kuri, pirmo reizi redzot mūsu mazuli, viņam ratos lika monētas. Bagātai dzīvei, tā teikt.

Kroņa numuru piedzīvoju tagad, kad vecmāmiņa man piekodināja, lai meitiņai aplaizu (jā, tieši tā, aplaizu ar savu mēli) actiņas pēc tam, kad uz viņu skatījušies sveši ļaudis, jo savādāk bērns būšot satraukts un kāds viņam var uzlikt ļaunu aci. Man pat bail iedomāties, kādās acu infekcijās var iedzīvoties bērns, ja laizīšu viņa acis.

Runājot par sevi, jāsaka, ka es neesmu māņticīga. Ja ieraugu pār ceļu ejam melnu kaķi, tas vien nozīmē, ka mincis kaut kur dodas nevis nes man nelaimi.

Vai Tu esi māņticīga? Un kādus māņus Tu esi dzirdējusi saistībā ar bērniem?