Pārdomas, tīrot cepeškrāsni

Šodien, tīrot cepeškrāsni, iedomājos, ka tā īsti dzīvi nav nemaz jēgas plānot. Atceros, ka kādreiz biju saplānojusi, ka iesākumā pabeigšu augstskolu, atradīšu labu darbu, tad apprecēšos un sekos ģimenes pieaugums. Gaužām loģiski, ka kāds tur augšā par maniem plāniem tikai pasmaidīja un sarindoja manus mērķīšus pavisam savādākā secībā. Jā augstskolu pabeidzu, darbu atradu, pieaugums bija, bet ar precēšanos vēl jāpagaida (kas zina, cik gadus). Tāpat arī parastajā ikdienā- ja izplānoju, kāda būs mana dienas gaita, pavisam noteikti uzradīsies kāds notikums, kas visu sagriezīs kājām gaisā, tādēļ esmu secinājusi, ka nav īsti lielas jēga plānot. Protams, ir zināmas nianses, kas tomēr ir jāplāno un jārealizē, piemēram, pēc darba no dārziņa jāizņem bērns, bet kopumā ņemot – labāk baudīt dzīvi, nekā stresot par plāna nerealizēšanos.

Tomēr varbūt ne par to ir šis stāsts. Ir sestdiena, mans bērns ir apslimis, bet tajā pašā laikā draugi devušies ekskursijā, kurā bija jāpiedalās arī mums. Jā, kārtējā reize, kad dzīve ir ieviesusi savas korekcijas. Un šādos brīžos uznāk nelielas skumjas, jo skolas laikā biju prātīga būtne, kura neiesaistījās adrenalīna pilnās izdarībās, atliekot to uz vēlāku laiku. Nekad mūžā neesmu staigājusi pa klubiņiem, nakšņojusi festivālos teltīs un piektdienās devusies ar kolēģiem svinēt uz klubiem. Domāju, ka to visu vēl pagūšu. Tagad esmu ģimenes cilvēks, kurš nes atbildību ne tikai par sevi, bet par vēl kādu mazu dvēselīti, tādēļ uz klubiņiem neeju vēl aizvien, arī Positivusā teltīs nenakšņoju. Domāju – diez, esmu jau visu jautrību palaidusi garām, vai arī tā vēl tikai sekos? Protams, tagad ģimeniskās būtnes man metīsies virsū ar akmeņiem un pārmetīs, bilstot „Rau, kāda Tev laime, novērtē to, kam tev izklaides.” Protams, protams, es jau arī novērtēju, taču ir reizes, kad tomēr gribētos atlaist bremzes un nesatraukties, ka no pasākuma mājās jābūt tikos un tikos, jo bērns jāliek gulēt. Un es nemaz nesūkstos, protams, ka esmu laimīga un priecīga, skatoties, kā aug mana atvase, kā viņa apgūst plašo pasauli, tomēr ir arī reizes, kad vēlētos kā jaunībā skriet un tvert...

Lūk, kādas pārdomas, tīrot cepeškrāsni un redzot, kā bezbērnu pāri pamazām sāk iečekoties izklaides vietās. Jācer, ka arī mēs reiz nakšņosim teltī un atradīsim kādu, kuram uzticēt mūsu atvases pieskatīšanu, lai varētu kaut vai pavisam mierīgā garā izdejoties kādā klubiņā.