Par vēzi nav jākaunas

"Tas nav godīgi, mammu... Kā var būt vēzis tik jaunai meitenei," Šādi man šorīt teica mana lielā meita. Viņa vakar dzirdēja manu telefonsarunu ar kādu mammu, kura man zvanīja meklējot pēc padoma, jo meitai ir diagnosticēts vēzis. Jā, tas nav godīgi, bet vēzis nevienu nešķiro ne pēc vecuma, ne dzimuma, nedz naudas maka biezuma, nedz matu krāsas...

Teju katrs mēs zinām kādu, kuram ir bijis, vai ir vēzis. Ja kādreiz par to uzzinot cilvēki sevi automātiski "norakstīja", tad tagad, gadiem ejot, šis viss ir mainījies. Vēzi ir iespējams ārstēt, to ir iespējams apstādināt, vai arī ir iespēja ar dažādu medikamentu palīdzību paildzināt sev mūžu.

Pie ārsta ir jāveršas laicīgi, nevis jāslēpjas kā strausam smiltīs

Ir ļoti svarīgi, lai cilvēki pie ārsta dotos laicīgi un šo audzēju diagnosticētu pēc iespējas laicīgāk. Tad šis ārstēšanas process ir daudz vienkāršāks. Ļoti svarīgi ir arī tas, kā šis pacients sevi noskaņo, vai ieslīgst depresijā, izmisumā, jo kādreiz vēzis bija spriedums - beigas, vai arī tam stājas pretim un cīnās.  Mūsdienās ir iespēja šo stereotipu lauzt, mūsdienās ir iespēja ar šo "briesmoni" cīnīties. Šeit ļoti svarīgs faktors ir atbalsts un zinošs, pretimnākošs personāls. 

Raudot pavadīju  dienu, divas, nedēļu, mēnesi... un nemiru

Atceros, kā es, kad man diagnosticēja vēzi, biju šokā, raudāju no rīta līdz vakaram, sēdēju gultā un gaidīju savu pēdējo stundiņu. Tā sēdēju dienu, divas, trīs, nedēļu, mēnesi un nemiru. Sapratu, ka man tas laikam nebūs tik ātri. Tajā brīdī man ļoti pietrūka zinošu speciālistu līdzās, jo biju "izrakusi" i-netā visu par šo diagnozi, tikai nezināju, kā to ārstēt, vai maz ir ārstējams.  Pirmā asociācija - būšu bez matiem, bāla, vēl tievāka un novārgusi. Protams, Onkoloģijas Centrā esmu uzskaitē kā vēža slimnieks, bet, ticiet man, tas nav nekas slikts, tas nav nekas lipīgs un nav nekas, par ko būtu jākaunas. Tas nav alkoholisms, narkomānija, AIDS, par ko ikdienā mēdz kaunēties, vai arī slēpt un neieskatīties realitātei acīs. Es arī kaunējos, es uzdrošinajos to pateikti tikai vīram, savam jaunākajam brālim un tuvākajai draudzenei. No vecākiem to ilgi slēpu, ilgi slēpu arī rētu uz kājas, jo man bija bail, ja kāds pajautās - kas Tev tur ir. Bet tagad - nu un, ja pajautās, man izoperēja vēzi, jā, man diagnosticēja vēzi un esmu līdz šim veiksmīgi to kontrolējusi. Protams, kas man nostrādāja, citam varbūt nelīdzēs, jo mēs katrs esam dažāds, mums katram ir savas īpatnības, katram savs vēža veids un stadija, tādēļ ļoti svarīgi ir saprast, kas būtu jādara, lai vēzis neprogresētu. Iepriekš rakstot blogus par šo tēmu, liktenis mani ir savedis ar jauku cilvēku - Dianu Otisoni, viņa ļoti daudz zina par RigVir, medikamentu, kuru es saņēmu no valsts par brīvu pus gada garumā un, iespējams, tieši šis medikaments neļāva vēža šūnām vairoties manā organismā.Bet ziniet, cik ļoti baidījos par to, kas tas tāds ir, jo atsauksmes i-netā biju lasījusi dažādas. Man tolaik ļoti pietrūka  zinoši un atbalstoši cilvēki blakām, ar kuriem bez kautrēšanās, kaunēšanās par to runāt. Tieši Diana man deva arvien lielāku un lielāku ticību sev. Tieši viņa man ļāva apzināties, ka vēzis nav spriedums, ka man ir vislabākie speciālisti apkārt, ka līdzīgā situācijā zināšu, kā reaģēt un, kur griezties. Man ir patiess prieks, ka Diana vada Viroterapiju konsultāciju centru, kur sniedz atbildes uz tik daudz jautājumiem, jo tieši tas ir tas, kas mūsdienās šiem vēža slimniekiem ir nepieciešams.

Jautāju Dianai, kādēļ viņa to dara

Man bērnībā ar vēzi aizgāja Ome un Opis. Kā arī laika gaitā vēl citi radinieki. Vienmēr ir bijusi sajūta, ka onkoloģija ir, pirmkārt,spriedums, nolemtība. Otrkārt-cilvēki par to kaunās, slēpj. Cilvēki, kuriem ir veiksmīgas karjeras, biznesi slēpj savu saslimšanu, jo tāda informācija sagraus karjeru ( jo tak spriedums visiem gatavs) vai arī ietekmēs uzņēmuma veiksmīgu funkcionēšanu (jo spriedums tak visiem gatavs). Saskāros ar ONKO centra pacientiem, kam ir vajadzīga NESTEIDZĪGA saruna ar Onkologu. Tādēļ maniem ārstiem ir laiks ar pacientu runāt un izrunāt visus jautājumus nesteidzīgi, saprast savu slimību, būt gatavam sagaidāmajam. Tas ir it kā nieks, bet tas ir tik svarīgi. Tas pats attiecas dažreiz uz radiniekiem, jo viņi dažkārt ir vislielākie cietēji. Pie manis strādā divas burvīgas ārstes Dr.Guna Proboka un Dr.Elita Šapovalova. Dr.Proboka ir fantastiska onkoloģe imunoloģe ar bagātu dzīves pieredzi un maigu tiešumu. Dr. Šapovalova ir onkoloģe, kura ir izcila Melanomas atpazinēja. Visiem manie radiniekiem, kam vajadzēja apskatīt veidojumus, esmu tikai viņu rekomendējusi. Viņa ir arī pati pieredzējušākā Viroterapijas daktere Profesores Mucenieces līdzgaitniece. Kāpēc man tas viss bija vajadzīgs - tāpēc, ka man ir svarīgi, ka onkoloģiskajiem pacientiem ir vieta, kur gūt atbildes, kur pret viņiem būs laipni, smaidīgi un cieņas pilni. Te ir vieta, kur turpinās Profesores Ainas Mucenieces iedibinātā kārtība attieksmē pret pacientu - Pacients ir galvenais - viņa intereses ir svarīgākās!Es tiešām no sirds ticu tam, ko daru un no sirds vēlo palīdzēt. Cilvēkiem un viņu radiniekus, kurus skārusi diagnoze vēzis, nevajag uzreiz nobīties, slēpties, labāk ir dzīvot ar pilnu jaudu, meklēt, interesēties... galu galā ticēt sev. Zini, kas ir pats briesmīgākais un tai pat laikā skaistais šajā diagnozē- daudzi cilvēki beidzot sāk dzīvot... viņi pamostas... viņi aiziet uz restorānu, sāk makšķerēt, medīt, jāt ar zirgu, gleznot.....viņi dara to, ko bija sapņojuši. Mans aicinājums ir visiem...atceratie, ka dzīve nav ģenerālmēģinājums...dzīvojiet”

Sekosim līdzi arī savu bērnu veselībai un dīvainajām dzimumzīmēm

Pirms divām nedēļām aizvedu savu lielāko meitu uz konsultāciju pie speciālista, lai viņai aplūko visas dzimumzīmes, jo arī bērniem mēdz diagnosticēt melanomu. Tā kā tagad esmu zinoša, kas tas ir par zvēru, saviem mīļajiem, labprāt, mīļā miera labad, pārbaudām. Bijām Premium Medical klīnikā, kur šis birojs arī ir. Diana mums bija norunājusi tikšanos ar dr. Elitu Šapavalovu, to iepriekš nezināju, zināju, ka būs dakterīte un izrādās tieši tā, pie kuras ārstējos Onkoloģijas Centrā. Man bija ļoti patīkami tas, ka laiku, kad gaidījām dakteri, pavadījām sarunās par šo, daudz tika izskaidrots, cik ļoti svarīgi ir zināt, kur meklēt palīdzību. Kamēr mēs pļāpājām ar Diānu, abas meitenes rotaļājās bērnu istabā, nebaidoties, ka nāks tante ar šprici, ka būs daudz cilvēku vestibilā, neuzdodot tik daudz jautājumu - kādēļ šai tantei nav mati, kādēļ šim onkulim kaklā trubiņa... Atmosfēra tik viegla, mājīga, patīkama. Protams, nevēlos nolikt līdz ar zemi Onkoloģijas Centru, bet tur tas viss ir tik smagi, ieejot šajā centrā, sajūti "konvoju", šīs milzīgās rindas un izmisums cilvēku sejā, kad nezina, kas būs, kas jādara, vai būs laiks... Un lūk, beidzot ir iespēja par to runāt nesaspīlētā gaisotnē, uzdodot visus sev aktuālos jautājumus, ir iespēja ko vairāk uzzināt par viroterapiju, par savādāku ārstēšanu, ne ķīmijterapiju. Šeit neviens neko neuzspiež, bet vienkārši informē par iespējām ar cilvēcīgu attieksmi meklējot individuāli katram vajadzīgāko.

Būsim atbildīgi par sevi un sev mīļajiem.

Ja šis ir tas, kas Tevi pašlaik uztrauc, ielūkojies mājas lapā, jo man tas pirms nu jau gandrīz 4 gadiem bija ļoti, ļoti vajadzīgs. Tas man būtu atvieglojis ikdienu tolaik. 

http://www.viro.lv/