Realitāte ir tāda, ka man ir dota tikai viena dzīve. Tajā ir bērns ar īpašām vajadzībām

"Miķelis ienāca mūsu dzīvē ātrāk, kā bijām plānojuši. Un tajā brīdī sākās ceļš, kas vienlaicīgi ir skaists, bet arī bezgala grūts. Tas ir skaists, jo Miķelis ir burvīgs puika. Viņš ir smaidīgs, jautrs, mīļš un asprātīgs. Mēs no viņa mācāmies un gūstam prieku katru dienu. Un tomēr, Miķelim ir bērnu cerebrālā trieka – viņš nestaigā un nerunā, kas mūsu ikdienu padara grūtāku, kā tipiskai ģimenei", Māmiņu klubam stāsta mamma Evita.

Lai turpina pati Evita savu stāstu, ka viņa pati to nosauca "Par “nesmukajām” īpašo vajadzību mammas sajūtām"

Par mūsu situācijām un izaicinājumiem savā blogā esmu rakstījusi daudz. Vienmēr esmu centusies uz visu skatīties no pozitīvās puses, tas ir manā dabā. Bet es tā īsti neesmu rakstījusi par savām patiesajām sajūtām. Iespējams tāpēc, ka neesmu gribējusi radīt priekštatu, ka esmu nelaimīga un ar dzīvi neapmierināta mamma, kas vaino visu pasauli pie tā, ka ir tā, kā ir.

Nē, es neesmu neapmierināta un nelaimīga. Jā, es mēdzu būt bēdīga un pavisam noteikti es mēdzu būt nogurusi un bezpalīdzīga.

Runājot ar citām īpašo vajadzību mammām, esmu sapratusi, ka mēs visas dzīvojam starp divām fāzēm “Viss taču ir labi” un “Viss ir galīgi garām”. Šobrīd pāris nedēļas esmu iestrēgusi otrajā fāzē un mēģinu atrast vieglāko veidu, kā no tās izkāpt. Iespējams, tāpēc esmu gatava vairāk atvērties un uzrakstīt par tām “nesmukajām” sajūtām, kas mūs pavada un par kurām patiesībā nemaz nevajadzētu kaunēties, jo tās ir cilvēcīgas līdz kaulam.

Kā tad ir būt mammai bērnam ar īpašām vajadzībām?

Nu iedomājieties, ka ir sarakstīta vispārīgā mammas rokasgrāmata. Tajā ir aprakstīts, kāds ir tipisks bērns, kāda būs jūsu ikdiena, ko viņš kurā vecumā mācēs izdarīt. Šo rokasgrāmatu saņem visas mammas, neatkarīgi no bērna, kas ienāk ģimenē, visas mammas to lasa, un visas mammas dzīvo pēc tās burta.

Un te nu es esmu. Mans bērns neatbilst rokasgrāmatā rakstītajam. Patiesībā nekas īsti nav tā, kā aprakstīts grāmatā. Bērns ir savādāks, ikdiena atšķiras no gaidītā un es neatbilstu labās mammas definīcijai. Es šķirstu rokasgrāmatu, mēģinot atrast atbildes uz man aktuālajiem jautājumiem, bet šajā grāmatā nav pamācības, kā saprast bērnu, kurš nerunā vai kā iemācīt paēst pašam, ja viņam ir grūti noturēt rokās karoti vai kā iemācīt iet uz podiņa, ja viņš nespēj pats nosēdēt. Tāpat nav pamācības, kā uztrenēt savus muskuļus, lai spētu ikdienā cilāt un nesāt bērnu, kurš sver arvien vairāk un vairāk. Viss ir jāizdomā un jāapgūst pašai un nav nevienas citas rokasgrāmatas, kas pateiktu priekšā – īpašo vajadzību mammu rokasgrāmata vēl nav uzrakstīta!

Jautājums, uz kuru es joprojām neesmu atradusi atbildi ir – KĀPĒC? Kāpēc es? Kāpēc mans bērns? Kāpēc mana ģimene?

Es ticu, ka katrs vecāks, kas audzina bērnu ar īpašām vajadzībām tieši vai netieši ir meklējis atbildi uz šo jautājumu. Bet atbildes nav. Nav neviena ārsta, psihoterapeita vai mācītāja, kas varētu sniegt kādu mierinošu atbildi. Ģenētika, dzīve, izaicinājums, karma, sods, misija, globālā sasilšana, Mērfija likums? Neviena potenciālā atbilde vai skaidrojums nepadara šo situāciju vieglāku, jo tas nespēj sadziedēt bērna slimību vai traucējumus un tas nespēj izslēgt sajūtas, kas vecākus pavada ik dienu – raizes, bailes, nogurumu, bezspēku un citas.

No visām sajūtām, visgrūtāk ir tikt galā ar bailēm. Man ir bail par to kāda būs mūsu visu dzīve. Man ir bail par to, vai dēls pats spēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Man ir bail, vai mana laulība spēs izturēt šos pārbaudījumus. Man ir bail vai es pati spēšu izturēt šos pārbaudījumus. Man ir bail par katru ārsta vizīti un katru izmeklējumu, jo man ir bail, ka atklās vēl kaut ko, ar ko būs jāsadzīvo. Man ir bail par katru jauno rindiņu puikas diagnozes aprakstā. Man ir bail par katru situāciju, kas neierakstās manā izpratnē par to, kas ir “normāli”.

Bet visvairāk man ir bail par to, ka es neizdarīšu gana daudz un labi.

Tā nepārliecinātības sajūta, kas mani ir pārņēmusi kopš puikas piedzimšanas, mani vajā. Vai es daru gana labi, vai es daru gana daudz... Vai ir OK, ka nespēju sevi piespiest darīt vairāk, vai es drīkstu būt vāja, vai es drīkstu bēdāties, vai es drīkstu gribēt atpūsties no bērna?  Tik daudz “vai”! Un nav neviena, kas pateiktu, vai es daru pareizi un vai ir pareizi justies tā, kā es jūtos...

Neskatoties uz to visu, realitāte ir tāda, ka man ir dota tikai viena dzīve. Tajā ir bērns ar īpašām vajadzībām.

Un kaut kā man ir jāatrod veids, kā ar to sadzīvot. Kā pieņemt to dzīvi, kas man ir dota un spētu to nodzīvot laimīgi. Man pašai ir jāatrod tie resursi, kas man ir nepieciešami, lai atvieglotu savu ikdienu, lai atrastu laiku sev, lai atrastu vēlmi piepildīt savas ieceres, lai atrastu spēku un drosmi iedrošināt arī citus sev blakus. Lai atrastu iedvesmu parādīt manam īpašajam bērnam, ka dzīve nav tikai fizioterapijas nodarbības un neirologa apmeklējumi. Dzīve ir ģimene, prieks, aizraušanās, mīlestība, cilvēki, pasaule!

Es rakstu šo, lai arī citas mammas un tēti, kas ikdienā jūtas līdzīgi, zinātu, ka mēs tādi neesam vieni. Mūsu ir vairāk kā mums, un arī sabiedrībai, šķiet. Un mums kopā ir spēks, jo mēs varam viens otru atbalstīt, uzklausīt un iedrošināt. Kopā meklēt atbildes uz neatbildētiem jautājumiem, un risinājumus samilzušām problēmām. Iedvesmoties viens no otra, lai spētu saskatīt jaunas iespējas un veidus, kā savu dzīvi padarīt lielisku un tādu, par kuru mums nevienu brīdi nebūtu jāžēlojas! Novēlu jums visiem spēku un mieru sajūtās!

Evita, speciāli Māmiņu klubs

Vairāk par Evitas pieredzi, kas iegūta esot kopā ar viņas īpašo bērniņu, kā arī iespējams, tieši Evita var kļūt par Tavu emocionālo atbalstu un sajūtu biedru – droši, meklē Evitu, raksti viņai un nepaliec viena. Vairāk info: www.evitarozentale.lv

Māmiņu klubs, 2018