PAR īstām grāmatām ikviena skolēna rokās

Pirms kāda laika atkal tika aktualizēts jautājums par skolēnu mācību grāmatu digitalizēšanu. Lai gan aizvadīti vairāki mēneši, kuros par šo tēmu neko neesmu dzirdējusi, tā brīža sašutums mani nav pametis.

Kādā jaukā dienā, kad kārtējo reizi nekādi neizdevās atrauties no viedierīcēm un ekrāniem, es sapratu, ka ir pienācis arī mans laiks paust savu viedokli.

Modinātājs telefonā, brokastu recepte turpat, arī jaunumi kādā brīdī jāapseko, kamēr vēl ir tāda iespēja. Ģimenei brokastojot, fonā iet “900 sekundes”, atkal visi lūkojas ekrānā. Skolēnu starpbrīžos mobilajos zib košas spēlītes, un rit aizraujošas sarakstes, savukārt, stundu laikā visi lūkojas interaktīvās tāfeles virzienā vai pat televizorā, kur ieslēgta kāda izglītojoša filmiņa. Vecāki darbos sēž pie ekrāniem cauru dienu – paveicas, ja darbs ar tiem nav saistīts. Un tāpat nākas sazināties, izmantojot mūsdienu sniegtās iespējas. Mājās visi steidz atpūsties katrs ar savu ekrānu rokās. Aktīvā atpūta tiek iemūžināta ar viedierīču starpniecību, tajās tiek meklētas spožas idejas, lieliskas dāvanas, jaunais istabas dizains, pat iepirktas preces nākamajām vakariņām. Sportojot, mēs lūkojamies ekrānos, lai kontrolētu sevi un progresu. Nodarbojoties ar hobijiem, meklējam tajos atbildes uz vēl nezināmo, lai attīstītu sevi un iedvesmotos. Itin visur ir ekrāni, ikvienā dzīves jomā. Un neviens nevar man nepiekrist, ka tehnoloģiju, lai gan tik lielisku un noderīgu, mūsu ikdienā ir krietni par daudz.

Tieši šī iemesla dēļ jutos tik pārsteigta, dzirdot, ka ir kāds, kurš vēlas skolēnu grāmatas pārvērst mazos simbolos uz mirgojoša ekrāna.

Ko nozīmē grāmata? Svētumu! Grāmatai ir tikpat liela vērtība kā maizītei, ko liekam galdā. “Nomazgā rokas, pirms ņem grāmatiņu!”, “Neloki stūrus!”, “Neatstāj grāmatu vaļā, Velns izlasīs!”, “Neliec krūzi uz grāmatas!”, “Kārto pēc lieluma ar muguriņām kopā!”, “Nemet zemē somu, tur ir grāmatas!”, “Uzliec visām skolas grāmatām vāciņus!”.

Tik daudz vērtīgu mācību dzīvei ieguvu tikai pateicoties grāmatām – gan izlasītajam saturam, gan arī rūpju dēļ, ko veltīju tām. Īpaši mācību grāmatām. Ik septembri rīkojām lielo braucienu ar autobusu uz pilsētu, lai aizvestu visas grāmatas uz grāmatnīcu, kur ikvienai tika piemeklēts vāciņš. Kādam varbūt šķitīs nieks, bet man tās ir nozīmīgas atmiņas.

Ja tobrīd naudas bija mazāk, vāciņus taisījām pašas kopā ar mammu no plēves. Tas bija vēl interesantāk. Atceros, ka kādam klasē bija interesanti vāciņi no papīra, līdzīgi cepampapīram, tādi brūni, paštaisīti, un man mazlietiņ skauda, jo tie bija tik skaisti.

Lai saņemtu grāmatas, skolēniem jādodas uz bibliotēku, tur jāatgriežas arī gada beigās. Vairumam tie ir vienīgie bibliotēkas apmeklējumi, bet, gaidot rindā, arī skeptiskākie jaunieši sāk lūkoties grāmatplauktu virzienā, šo to paņemot rokās, pāršķirstot. Un pēkšņi katram rokās atrodas pa kādai lasāmvielai.

Citreiz vienkārši ir vajadzīgs tas brīdis, kad visa elektronika tiek nolikta malā, lai rokās tiktu turēts kas cits – adīklis, lapa un zīmulis, sauja ar melnzemi, vai jauna grāmata cietos vākos. Tikmēr, kamēr mūsu ikdienā būs šie brīži un jomas, kuros esam paši un darām paši, viss būs kārtībā. Un skola, manuprāt, bieži ir vienīgā vieta, kur mūsdienu jaunietis (ne visi, protams) ir spiests nolikt visus ekrānus malā. Tā tas ir šobrīd. Un par to ir vērts aizdomāties.

Visam pāri stāv bērnu un jauniešu veselība. Nevienam nav sveša viedierīču kaitīgā ietekme uz redzi, nervu sistēmu, viegli var iedzīvoties arī galvassāpēs un citās likstās. Kādēļ to pieļaut?

Galvenais arguments – grāmatu svars. Piekrītu, tās ir smagas. Arī aizgājušajā mācību gadā man tuva meitenīte nesa uz muguras milzu somu. Izskatījās kā mazs bruņurupucēns, protams, man bija viņas žēl. Atceros, kā savā bērnībā ik dienu ar šādu somu mēroju 5 kilometrus. Kādā pētījumā, kura ietveros tika svērtas skolēnu mugursomas, manējā svēra vidēji 7, 8 kilogramus. Lai gan tas daudzējādā ziņā rūdīja manu raksturu, uzskatu to par nepareizu – bērnam nav piespiedu kārtā jānēsā apkārt šādi smagumi.

Bet to viennozīmīgi var risināt. Skolās var izbūvēt skapīšus, kuros atstāt grāmatas, mājās nesot vienīgi tās, kuras nepieciešamas mājasdarbu izpildei. Tieši tik vienkārši. Tikai tas maksā naudu, taču – vai daudz vairāk, cik izmaksātu grāmatu digitalizēšana? Diezin vai.

Sliktākajā gadījumā, skolēni grāmatas varētu glabāt savu klašu telpās. Laikā, kad mācījos, man bija tieši tik atsaucīga skolotāja, kura šādu variantu uzskatīja par pieņemamu.

Grāmatas ir bijušas daļa no mācību procesa neskaitāmus gadu desmitus. Manuprāt, šī ir lieta, ko nevajadzētu mainīt.

Pat nepamanīšu to mirkli, kad arī mana meitiņa soļos pirmklasnieku rindās ar dālijām rokās. Un es ceru, ka viņai būs savas grāmatas, un ekrānu viņas dzīvē būs tik maz, cik tas saprātīgā veidā iespējams. Gribu, lai viņa izjūt mācību grāmatu smaržu, lai sajūt papīra tekstūru, šķir lapu pēc lapas, un velk mazo pirkstiņu pār burtu rindām. Lai viņa, tāpat kā es bērnībā, lūkojas uz vecajām mācību grāmatām, bijušo skolēnu ierakstiem pēdējā lappusē un domā par to, kur tagad atrodas visi šie lielie bērni, kuru pirksti reiz lapojuši tieši tās pašas lapas.

Tuvojoties noslēgumam, vēlos piebilst, ka, manuprāt, arī daļēja grāmatu digitalizēšana novedīs pie pieraduma informāciju pārskatīt ātrāk un ērtāk elektroniskā formātā. Šaubos, vai līdzsvaru izdotos noturēt ilgstoši. Šeit gan, protams, cilvēku viedokļi stipri atšķirsies.

Vienkārši uz pasaules ir tādas vērtības, kuras jāsaglabā, pat, ja ļaujam pasaulei palēnām attīstīties un modernizēties. Pamazām digitalizējot mācību grāmatas, visticamāk, lēnām izzudīs cilvēku interese par īstām grāmatām. Paliks tikai tādi “dīvaiņi” kā es.

Taču neviens ekrāns nekad neaizstās grāmatu – teksts var būt tas pats, bet tā jau būs vairs tikai tīra informācija.

P. S. Viss rakstā minētais ir vienīgi mans subjektīvais viedoklis. Raksts ir atvērts komentāriem – kā vienmēr.

P. P. S. Titulbildes autore esmu es.