Sveikas. Vakar jaunajā žurnāla Ieva numurā izlasīju interviju ar Diānu Zandi (bijušo aktrisi, piecu bērnu māmiņu). Man vienmēr Diāna Zande likusies kā autoritāte, kā piemērs kam sekot bērna audzināšanā, kā parauga sieviete. Ieprieks nebiju iedziiļhhhhhhhinājusies viņas iekšējā pasaulē, viņas personīgajā dzīvē, bet izlasot šo rakstu, man tas izdevās.
Uzzināju, ka viņa ir 2 reizes šķīrusies, tagad ir citas attiecības. Rakstā ir uzsvērts, ka pirmās attiecības bijušas neveiksmīgas, jo nemācējusi mīlēt, bet tikai meklēt mīlestību sev, otrās attiecības neveiksmīgas - jo bijusi daudz kaisles un arī piedzīvota vardarbība. Diāna Zande rakstā min, ka " mīlestība man tagad ir tā zona, kur esmu es, kur jūtos brīva, kur man nav jāizliekas, kur ir foršs sekss, kur var nolīst no pasaules, kur var darīt lietas kopā, kas abiem patīk, un kur var saprasties no pusvārda. kur ir es un tu, un mēs."
Rakstā par attiecībām Diāna Zande saka: "Vārdi, ka sieviete nešķiras, jo viņai nav, kur iet ir tikai atruna. Tā runā bailes no neizdošanās. Parasti tas nozīmē vienu - nav iespējams aiziet uz tādu pašu variantu, kāds ir šobrīd."
Tagad rakstu, jo gribu pateikt, ka tam nepiekrītu. Nesen satiku kādu sen neredzētu radinieku - jauns, turīgs, izskatīgs vīrietis, bet jau trešā sieva un no katras bērni. Protams rodas jautājums, kāpēc viņš tik bieži maina sievietes, liekas taču, ka viņam nekas dzīvē netrūkst - bet patiesību jau mēs nezinām un nezināsim, citi saka, ka iepriekšējās sievas viņu krāpušas, jo darbs saistīts ar tāliem braucieniem.
Manuprāt, nav māksla izšķirties, bet saglābt attiecības un ar vienu nodzīvot visu mūžu.
Dzīvē taču ir tik daudz problēmu un grūtību, bet visas var pārvarēt, kopā roku rokā. Un nav grūtību, kuras nevaram pārvarēt, ja Dievs mums tās uzlicis.Protams, visu jau nevar piedot, bet pa lielam jau var. Vai tad tā nav?
Spec.netaisijam.Vienkarsi pasai apnika sedet uz makonisa!
Tas manis teiktais par laiku jau nav akmeni cirsts.Es apprecejos loti jauna,lai ari ar viru draudzejos no padsmit gadiem. Un parasti par tadiem cilvekiem,kas precas jauni saka,ka mulki,atri izskirsies,un kapec vispar japrecas ja nav stavokli?Mums berns piedzima 4 gadus pec laulibas noslegsanas.
Man dalītas jūtas par palikšanu kopā par katru cenu. Pat tad, ja no ārpuses viss šķiet ideāli, mēs nezinām, kas kuram pārim iekšienē darās!
Tie kuri precas un šķiras, precas un šķiras, parasti nemainās, atrod līdzīgu partneri kā iepriekšējo un nesaprot ka nekas nemainīsies
Mums bērni pieteicās diezgan ātri - pēc pusotra gada jau biju stāvoklī. Neesam nekur paceļojuši, neesam tā no sirds pabaudījuši divvientulību, bet esam tas gadījums, kad viens otru vērtē un iepazīst tieši grūtībās - neviens no mums nebija gatavs bērniem un nopietnai ģimenes dzīvei, taču esam tikuši visam pāri. Galvenais - nekad neaizmirst, kāpēc tas otrs cilvēks vispār tika iemīlēts. Un neuztvert otru kā pašsaprotamu.
Arī. Bērns ir kā attiecību katalizators. Būtībā arī pati sieviete mainās, vīrietim ir jādzīvo turpmāk kopā ar citu cilvēku.
Pilnīgi piekrītu, ka, ja ģimenē ir vardarbība vai atkarības, tad attiecības jāpārtrauc, arī, ja ir krāpšana. Bet pārējās grūtības nevar būt par pamatu, ka attiecības jāizbeidz. Varbūt tiešām mūsdienu cilvēki attiecības sasteidz, ka nesader, jo daudzi taču šķiras (neticās, ka visi krāpj vai dzīvo atkarībās, ka šķiras).
Samierināties ar krāpšanu un vardarbību - tā nav māksla.
Glābt attiecības var un vajag, piedot arī var un vajag, bet, ja nav, kas to piedošanu lūdz, tad tā nav nekāda piedošana, bet gan sevis mānīšana.
Man šķiet, ka cilvēki nereti pārāk sasteidz attiecības, jo viss sākumā ir skaisti utt. Bet patiesībā ir vajadzīgs laiks, lai otru iepazītu. Un ja tā ātri ir bērns, kāzas, pēkšņa kopdzīve, tad tikai loģiski, ka sanāk atrast arvien vairāk zemūdens utu, kuras nepatīk un šķirties. Ja otru gana ilgi notestē, tad tu apjaut daudz maz tās utis, un tālāk izdomā-ir vērts precēties, bērni, kompromisi utt.