Par apņemšanos, pastaigām un seriāliem

  Galvenās lietas šodien ir padarītas, ķirbju biezzupa uzvārīta, mazulīte sevi ieaijājusi miegā, bet es - es piesēžu uz dīvāna un esmu lielas dilemmas priekšā - rakstīt vai skatīties kārtējo seriāla epizodi. Saņemos, pasaku sev, ka ir iedvesma un rakstu. Jo regulāra bloga rakstīšana ir viens no maniem šī gada izaicinājumiem.

   Par mammu kļuvu 2016. gada oktobrī un lielie pirmā mēneša apokalipses elementi ir garām un es atkal jūtos kā cilvēks, atkal esmu es. Nu jau pat brīžiem šķiet - esmu pārāk normāla, lai būtu jaunā mamma, bet tas tā, drīzāk smejot. Arī Ziemassvētku laiks un Jaunā gada pienākšana ir pārdzīvota. Ciemiņi divu nedēļu garumā, kārtošana, vakariņas, atkal kārtošana, bēbīša čubināšana, kopšana un mīlēšana, vīrs kaķis un dāvanas. Jā, mana dzīve ir ideāla, tikai reizēm.. Reizēm nedaudz sarežģīta, tāpēc esmu ārkārtīgi priecīga, ka svētki ir garām un mēs atkal varam ieiet savās mīkstajās, ērtajās un iebrauktajās ikdienas sliedēs, lai gan, droši vien tas nav noslēpums, ka ikdiena ar mazu bērniņu ir citādāka katru dienu.

   Šodien kopā ar mazuli devāmies ratiņu pastaigā pa Rīgas parkiem. Kaut kā Ziemassvētku laikā šīs pastaigas izpalika - pārsvarā tajās devās vīrs, jo man, kā jau katrai kārtīgai mammai sabiedrības priekšā pienākas (zinu, zinu, stereotips, ko pati esmu uzņēmusies) man bija jāgatavo svētku dāvanas, mielasts, dekorācijas, jākārto vai vienkārši jāsaved kārtībā sevi. Bet man šis pastaigu laiks pietrūka. Pirms pati kļuvu par māmiņu, mammas, kas staigā pa parkiem ar ratiņiem man bija tik pat pierasts elements, kam vispār nepievērsu uzmanību, kā garām braucošas mašīnas, strūklakas vai putni kokos. Tagad ir pavisam citādāk. Ar jaunu skatu raugos uz sievietēm, kas izved pastaigā savu mazo cilvēku un vienlaikus velta laiku sev, savām domām. Ratu pastaigās ir kaut kas unikāls, kas rosina domas, es pat teiktu - tās ir meditatīvas. Līdzīgi kā skriešana, ar kuru aizrāvos pirms meitiņas piedzimšanas. Svaigais gaiss izvēdina prātu, bet ainavas, kas paslīd garām, novērš uzmanību no pārlieku ikdienišķām domām. Paliek vieta pārdomām. Arī šodien, stumjot ratiņus apļiem vien pa Vērmaņdārzu, ar kūpošu lattes krūzi rokā (ak, varbūt tas nebija tik skaisti kā izklausās, jo mūsu rati ar vienu roku ir pavisam grūti vadāmi, bet to latti man vajag, tā latte, kaut uz mirkli, bet rada sajūtu, ka viss ir kārtībā) es domāju par visādiem dzīves sīkumiem. Kalu nākotnes plānus. Apcerēju, kā mācīšos, kam veltīšu laiku, kad būšu vēl vairāk iepraktizējusies māmiņu būšanā. Kā šūšu skaistus tērpus ar jauniegūto šujmašīnu. Kādus audumus iegādāšos. Domāju par rožainu kokvilnu un sirsnīgi sārtu flaneli. Pastaigas vajag!

Nupat mans domu pavediens pārtrūka, jo saklausīju, kā mazulīte miegā knosās. Nu ir laiks nedaudz atslēgties un noskatīties seriāla epizodi - nekad iepriekš neesmu aizrāvusies ar seriālu skatīšanos, bet šis mani savā ziņā glāba meitas pirmajā dzīves mēnesī, kad galva bija pilna ar nevajadzīgam, dīvainām domām, izmisumu, satraukumu - skatoties kaut ko ne pārāk intelektuālu un sarežģītu es lieliski no tā visa atslēdzos, gluži kā pastaigas laikā.