Viss sākās 2013.gada 8.februārī, bet, ja būsim precīzāki, tad pirms pārdesmit gadiem.

Vēl kā šodienu atceros kādu augusta dienu, saulīte staigā pa zemes virsu, mazā Banija skaisti puķainā kleitiņā sēž vecvecāku virtuvē galda galā. Radio fonā atskaņo Stabulnieka Tik un tā un mazā meitene kopā ar saviem vecvecākiem ietur vakariņas.

Omīte maltītei pagatavojusi visgardāko biešu zupu pasaulē! Banija zina, ka, izēdot šķīvi, tā apakšā viņu sagaidīs smaidošs sēņu vīriņš un, iespējams, izdosies pierunāt Omīti saldajā pagatavot slavenos Bada cepumus.

Mana Omīte bija pats, pats labākais cilvēks pasaulē. Sirsnīga, godīga un pašaizliedzīga. Dažkārt viņa mēdza sagādāt pārsteigumu, zem Banijas klavieru vāka noslēpjot pa kādai konfektei. Tā teikt, lai saldākas un skanīgākas gammas. Diemžēl par Omīti nu jau jārunā pagātnes formā, lai gan šķiet, ka viņa tepat vien kaut kur atrodas un vēro nu jau pieaugušo Baniju.

Gāja gadi. 2012.gada rudenī pie savas mīļotās uz debesīm devās arī mans Opītis. Un palika pavisam skumji, jo tikai tad tā pa īstam apjautu, ka nebūs vairs biešu zupas, Latvijas Radio 1 mīļotajā Ezerkrasta dzīvoklī uz baltās kumodes vairs neatskaņos Stabulnieka melodiju... Un tā viss varētu beigties...

Tomēr Banija no sava prāta tā arī nespēja izmest to īpašo augusta dienu, tādēļ dzima ideja.

Aptverot Banijas zināšanas un iespējas, kā arī vēlmi šiverēt virtuvē, nedaudz vairāk kā nedēļas laikā tapa projekts www.omitesreceptes.lv. Ar bijību ķēros klāt Omītes pierakstītajām receptēm (paldies Tev, ka esi visu pierakstījusi tik skaidri salasāmā rokrakstā) un pēc vienas no tā tapa auzu pārslu cepumi, kas gada laikā kļuvuši pa portāla absolūto recepšu līderi.

Noteikti tagad, skatoties uz mani no mākoņu maliņas, Omīte smaida un priecājas par to, ka ir reiz kļūdījusies, sakot, ka es nekad neatradīšu vīru, jo neprotu pat izvārīt kartupeļus. :)

Ja būsim godīgi, tad nāksies vien atzīties, ka savulaik ēdienam nepiešķīru īpašu nozīmi un, piemēram, dzīvojot kojās, bieži vien pārtiku tikai no vārītiem kartupeļiem un ceptiem zivju pirkstiņiem. Tomēr laika gaitā mana attieksme pret ēst gatavošanu ir ievērojami mainījusies. Brīdī, kad nonāku savā virtuvē, paceļos teju vai spārnos, jo zinu, ka tas būs lieliski pavadīts laiks, kurā varēšu aizmirst par visām nebūšanām un nodoties vai garšu salikumiem un atklājumiem. Un kas gan var būt labāks novērtējums veikumam kā vīrieša pastieptā roka pēc nākamā kūkas gabaliņa vai arī atzinīgi vārdi e-pastā no portāla apmeklētājiem, kuri izmēģinājuši kādu no manas Omītes receptēm un atzinuši to par labu esam. Jā, šajos brīžos sirds pielīst pilna laimes un esmu pateicīga, ka Omīte man ir atstājusi tik vērtīgu mantojumu, kurā varu dalīties arī ar citiem.