Dzīve un mūsu attiecības ir kā liela krāsaina puzle (tikai gala rezultāta bilde šajā gadījumā nav kā spēlē attēlota priekšā uz kastes vāka, bet ir kā noslēpums, kas atklājas tikai dzīves noslēgumā, bez pareizi/ nepareizi, ideāli/šķībi greizi utt.), kas no neskaitāmiem krāsainiem gabaliņiem (ģimene, bērni, notikumi, izbraucieni, pasākumi, mācības, darbs, attiecības, sajūtas, emocijas, cilvēki, gudri un ne tik gudri citāti, padomi, grāmatas, filmas, daba, ēdiens utt.utjp.) dzīves laikā saliekas un izveido unikālu mākslas darbu. Citam šī puzle ir lielāka, citam mazāka, citam puzles gabaliņi pamatīgāki un cietāki, citam smalciņi un sīciņi, kamēr viens, to dzīvi dzīvojot, saliek mazu un kompaktu bildīti, cits sabūvējis trīsdimensiālu attēlu. Tāpat arī ar puzles likšanu, vienam tas padodas raiti, citam sarežģītāk, viens to sastrukturizē pa krāsām, pa formām, pa lielumiem un visu dara secīgi, cits vispirms saliek rāmīti un tad pilda viduci. Man gadījusies tāda pamatīga un daudzslāņaina puzle, kas dzīves laikā jāsaliek vairākos slāņos un relijefos, esmu izgājusi cauri dažādiem toņiem un krāsu niansēm, sabīdījusi dažādas puzles gabalu formas neiedomājamākās kombinācijās, bēdājusies, ka dažbrīd tie gabaliņi, nepierunājami, nav gribējuši iegulties tiem paredzamajās, manis iedomātajās, vietās un priecājusies aiz laimes, kad atrasts, manuprāt, īstais gabaliņš un viss iet kā pa diedziņu.

Laikam ejot, esmu augusi, attīstījusies, mainījusies gan iekšēji, gan ārēji, tāpat kā mani uzskati par attiecībām. Esmu salauzusi savu iedomāto mītu par ideālu laulību, kur viss spīd un laistās, „cukurs” birst priekšā/pakaļā, publika aplaudē un aiz sajūsmas spiedz, komentējot, cik viss skaisti un smuki, tā, ceļot „ideālā pāra” pašapziņu. Esmu pārstājusi bārstīties ar gudriem padomiem ne tikai dzīvē, bet arī internetvidē, cik gan mūsu ģimenē viss „tā un šitā”, beigusi bāzties visur par spundi, iedomājoties, ka par visu man jāizsaka savs viedoklis un, ja ko nepakomentēšu, neizteikšos par tēmu, tad pasaule apstāsies, jo kā gan viņa var griezties, ja neesmu kādam „tur ārā” atskaitījusies, cik mums labi „tas un šitas”, kā mēs daram „to un šito”, tā dzīvojot paralēlās pasaulēs. Tagad būtiskāk, ko par mani domā un kā ar mani jūtās mans vīrs un ģimene, ne apkārtējā pasaule, jo, lielākoties, apkārtējie cilvēki redz to, ko vēlās ieraudzīt, izlasa to, ko, vadoties no savas dzīves pieredzes, grib izlasīt, aizkadra sejas izteiksmi un intonāciju neredzot/nedzirdot, kas dažreiz izsaka vairāk, nekā vienkārši uzrakstīts vārds.

Dzīve man ir parādījusi, ka nespēju dzīvot vienmuļās, jāsaka gan vienlaicīgi arī ļoti "ērtās" attiecībās, kur viss ir manis izplānots līdz sīkumiem, kur viss notiek kā saku es un kā vēlos es, kur varu paļauties tikai uz sevi, tādas attiecības kļūst par diezgan smagu nastu.

Dzīvojam tikai vienreiz, tāpēc vēlos dzīvi un attiecības izdzīvot, izkrāsot un izgaršot tā - no visas sirds - daudzpusīgi un krāsaini, nesamierinoties ar kaut kādu attiecību minimumu, vienkāršu līdzāspastāvēšanu vai diskomfortu. Nevēlos dzīvi palaist garām tikai tāpēc, ka ērtāk un vienkāršāk ir dzīvot pašplūsmā, neko nemainot un nesaceļoties pret pastāvošo, pie zemes spiedošo un spārnus apcērtošo iekārtu, tā teikt - kā ir, tā ir, ko tad es tur varu darīt, nav jau tik traki, citiem vēl trakāk.. utml

Attiecībās man ļoti svarīga ir harmonija un miers (gan iekšējs, gan ap mani), haoss mani spēj padarīt traku, sakārtota vide un attiecības man rada līdzsvara sajūtu. Tas ir kā atgriezeniskās saites ritenis, ja jūtos laimīga un harmonijā ar sevi un pasauli, tad desmitkārtīgi šo harmoniju un mieru radu sev apkārt un arī citi jūtās labi man blakus. Protams, vajadzīgas lielas pacietības rezerves, lai to īstenotu, ja ikdiena jāsamenedžē 5 bērnu kompānijā, kā mūsmājās, bet cenšamies. Šo harmoniju vēlos redzēt un sajust arī savās un vīra attiecībās, lai kopā mēs justos ērti, lai mums nebūtu jāizliekas vai jātēlo to, kas mēs neesam, lai mēs varētu justies brīvi gan savā starpā, gan bērnu kompānijā, gan arī ārpus mājas.

Pēdējos gados izjūtu, cik ļoti man patīk justies kā sievietei pie sava vīrieša/vīra pleciem, nevis kā direktorei (pirms satiku savu vīru), kas viena komandē parādi un manipulē ar „pakļautajiem”. Mācos šo sievišķību izbaudīt, ļaujot vīram būt vīrišķīgam, piebremzējot savu „visuvarēšanu” un „visudarīšanu”. Šī man ir diezgan pagrūta mācībstunda, jo nav man viegli no individuāla darba veicējas pārslēgties strādāt komandā. Drīz arī mašīnā, kā blakussēdētāja, būšu iemācījusies savus komentārus paturēt pie sevis un esmu pieķērusi sevi pie sajūtas, ka vairs nekontrolēju notiekošo uz ceļa, ja pati nestūrēju. :D

Ļoti svarīgas attiecībās man ir „skudriņas”. Man tik ļoti patīk tas magnētiskais pievilkšanās spēks un sajūta, ka ik pa laikam savā vīrā iemīlos atkal un atkal. Fiziskais tuvums sniedz kolosālu baudu. Bija vērts iziet iepriekšējo attiecību līkločus, krist un celties, krist un atkal piecelties, lai satiktu šo vīrieti un izbaudītu to, kas agrāk man nebija rādījies pat sapņos.

Attiecības, manuprāt, nevar iztikt arī bez cieņas un mīlestības, intelektuālā un prāta saiknes, uzticības un paļaušanās sajūtas. Ir tiešām lieliski sajusties īpašai un ikdienā ieraudzīt, izbaudīt mīļus komplimentus no sava vīrieša un sniegt šādus mazus pārsteigumus pretī. Te nedomāju tikai kādus romantiskus izlēcienus vai mājas darbus, bet arī pavisam ikdienišķus nieciņus. Kaut vai no rīta, braucot uz skolām un darbu ārā no pagalma, atcerēties par Atkritumu izvešanas datumu tikai tāpēc, ka vīrs, vedot meitenes uz bērnu dārzu, ir izstūmis aiz vārtiem miskasti. Kādam varbūt nieks, bet man, kas pirms gadiem 10 par to nevarēja iedomāties (jo varēju paļauties tikai uz sevi), smaids pa visu seju!

Viss, kas notiek, notiek uz labu, dzīvē nav viss tikai balts un melns, tā ir pilna krāsu, smaržu un garšu - izbaudām tās.

Ar cieņu – Agnese :)

P.s. Visi attēli manos blogos ir pašas bildēti.;)