Nr.56 Ilze: Prieks tā ir ģimene.

Prieka krātuvīte man mājās bijusi vienmēr,tikai par to nebiju iedomājusies,ka tieši tās ir tās vietas un lietas,kas man patiesi sagādā preiku.

Tas ir plaukts ar fotoalbūmiem.Jo ik pa laikam pārlūkojot fotogrāfijas ,es atceros daudz jaukus ,priecīgus momentus savā dzīvē.

Tie ir bērnu atmiņu albumi,kuros ierakstīts viss par maniem mazuļiem.

Tās ir lietiņas ,kuras man atgādina īpašus notiekumus .

Šobrīd tikusi pie jaunas-savas mājvietas,katru dienu mēģinu domāt kā to labāk iekārtot,lai mājās uzturēties būtu prieks, lai vēlētos pavadīt tieši mājās laiku ar ģimeni- jo ģimene,tas ir mans PRIEKS.

Mans prieka stūrītis ir mana virtuve,kura tika izveidota pēc mana pieprasījuma .Tā ir mana valstība,jo man ļoti patīk no rītiem ,kamēr visi guļ pasēdēt,iedzert kafiju,padomāt par ikdienas notikumiem, papriecāties par to,kas man ir ,un kas man vēl būs.

Iepriecināt VIŅU!

Hmm... Sēžot ,malkojot tēku jau tuvu pusnaktij ,domās aizklīstu kaut kur desmit gadus tālā pagātnē. Atceros,kā bija kad tikko uzsākām nopietnas attiecības , kā skrējām ,steidzāmies viens pie otra,kā katru mirkli vēlējāmies būt kopā . Atcerējos,kādas sms viņš man rakstīja,kad ilgu laiku nevarējām satikties.Atmiņās nāca viss tas jaukais ,kas noticis mūsu attiecībās un cik priecīgi un laimīgi bijām. Atcerējos,ka astoņpadsmit bija laiks,kad rakstīju arī dienasgrāmatu par savām sajūtām.

Atradu ,palasīju un atmiņas uzjundīju. Tās atmiņas arī rosina vēlmi atkal būt laimīgiem un priecīgiem. Tad nu atliek vien izdarīt kaut ko ,lai mans mīļotais būtu priecīgs.

Ko gan šajā ziemīgajā dienā izdomāt-apkārt visi slimo, ārpus mājas netikam.Kāpēc gan sarežģīt dzīvi? Viss ģeniālais taču ir vienkārš.

Vīram tapa gardas vakariņas. Pārnākot mājās bija patīkami pārsteigts,ka viss ir sagatavots, atlika tik uzlikt uz šķīvja iemīļoto plovu ,apsēsties krēslā un paēst. Vēl es parūpejos par to,lai viņš var netraucēti atpūsties, paspēlēt savu iecienīto spēlīti , nedaudz atvilkt elpu no darba.Jo citreiz visi ,ieskaitot mani brūk viņam virsū,spēlēties,palīdzēt vakariņas taisīt,jo strādājam jau mēs visi. Šoreiz miers. Viņš tiešām jutās patīkami pārsteigts par tādu mieru. Tomēr jaukākais bija tas,ka ilgi viņu tas miers neiepriecināja. Viņš pats nolika telefonu un nāca spēlēties ar bērniem, pļāpāja ar mani. Mēs jauki pavadījām vakaru sarunās ,radio mūzikas pavadībā (tv mums šo mēness nav). Plānojām kā iekārtot viesistabu, ko  un kā labāk darīt bērnistabā,un cik jauki mums būs savā istabā,kad bērni tiks pie savas divstāvu gultas. Jāsaka ,ka lai būtu prieks dzīvē un sadzīvē nemaz nevajag daudz- tikai mirkļus kopā.Jo tieši ,tad kad esam visi kopā ,esam patiesi priecīgi.