Es stāvēju atspiedusies pret virtuves durvīm un vēroju savus mīļos, ko gan man palūgt katram no viņiem, lai sevi palutinātu.  Kas gan būtu tāds, ko man vēl vēlēties. Es tieku gaidīta, man tiek sagatavotas vakariņas.  Mani sagaida no vilciena. Manas vēlēšanās tāpat tiek nolasītas no acīm.

Lai justos lutināta man  ir nepieciešama iekšēja miera sajūta kuru man dod:

Mīlestība

Tie nav tikai vārdi, tā ir karsta tēja aukstā vakarā, mīļi glāsti, kad jūtos noskumusi, tā ir sajūta, ka par tevi ir domāts.

Drošības sajūta

Tā ir sajūta, pat tad kad esam tālu viens no otra, ka jūtu viņa pieskārienus, atspiežoties pret sienu pasmaidu jo zinu viņš stingri tur mani savās  rokās.

Sapņi un to piepildījums

Cilvēks bez sapņiem nevar dzīvot pat pāris  minūtes, jo tad iestājas tukšums. Es sapņoju par neiespējamām lietām un atverot acis saprotu, kad tie nemaz nav tik nepiepildāmi.

Savstarpēja cieņa

Mēs esam iemācījušies redzēt un dzirdēt viens otru no acu skatiena, no kustībām.

Spēja palīdzēt

Vislielāko gandarījumu es saņemu tad, ja varu būt noderīga citiem.

Atklāts smaids

Tas ir sirds siltuma avots, piekritīsiet, ja jūties nelāgi, pacel galvu un tev pasmaida, rodas patīkama sajūta, kas tevi silda.

Ir nepieciešams paskatīties uz saviem mīļajiem no malas, lai laiku pa laikam pārliecinātos, ka tev viss ir kā sievietei, sievai, mātei un vecmāmiņai.

Ir daudz vieglāk dzīvot, ja apzinies, ka tavs smaids kādam šodien var uzlabot garastāvokli, bet labs vārds novirzīt no sliktām domām. Katrai no mums ir kaut kas ko varam dot citiem, pēc kā saņemam to atpakaļ dubultā.  Jau gadiem tā ir mana ikdiena, man ir bijuši labi skolotāji un es esmu sapratusi, ka tā  ir vieglāk pārvarēt dzīves grūtības. Es pasmaidu autobusā  un man smaida pretī, es pamainu vietu sabiedriskā transportā, jo divām draudzenēm gribās pabūt kopā un pārrunāt ko svarīgu, nākošā reizē, man aizņem vietu un smaidot māj ar roku.  Es ar prieku gatavoju dāvanas un dāvinu ziedus, jo tad, kad manā dārzā kas iztrūkst, mani apdāvinās divkārt. Es nesodu citus, lai nesodītu mani, katrs dzīvo savā pasakā un mums neviens nav devis tiesības  tajā iejaukties  un to mainīt.  Mana attieksme rada tādu pašu pret attieksmi, es novēlu labu dienu un aŗī  man to vēl. Es padomāju par sīkumiem, kas būtu patīkami maniem tuvajiem un  to pašu saņemu pretī.

Protams katrai no mums ir brīži, kad kaut ko paturam pie sevis, un droši vien tas ir pareizi, jo emociju izvirdumi ne pie kā laba nenoved. Es jau ļoti sen esmu iemācījusies savu slikto garastāvokli neuzkraut citiem uz pleciem, man ir nepieciešama tikai stunda, lai atjaunotu spēkus un to es daru savā dārzā, vai istabā kopjot telpaugus.

Vēl  maz būdami mani  bērni zināja, ja es atnācu no darba un devos pie savām puķēm, mammu nevajag aiztikt, viņa pabeigs darbu un sāks sarunu pati. Ja ļoti gribās sarunāt daudz un sliktas lietas, es vienkārši ieturu pauzi, pie sevis domās izrunāju visu sakāmo un , kad esmu nonākusi pie sarunas, tā notiek jau mierīgā tonī, bez ievada, konstruktīvi un dod ļoti labus panākumus. Bet tad, kad sevis paliek pavisam žēl es no sirds izraudos, skatos filmas un ēdu saldumus.

Labākā sieva 2014: pirmais uzdevums