Nr.18 Feja: Laimīgie mirkļi kā krāsaini tauriņi

Dzīve ir kā tāda pērlīšu virtene - notikumi, kas dažkārt ir gan priecīgi, gan ne tik pozitīvi, ikdienas steiga, krāsaini un dažkārt arī pelēki brīži, smaidi, prieki un asaras. Un aiz katra no šiem brīžiem stāv ne tikai emocijas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, bet arī cilvēki. Tādi, kuri ikdienā ir mums līdzās, tādi, kuri iepazīti pavisam nevilšus, tādi, kurus liktenis mums nav ļāvis izvēlēties un tādi, kuru vārdus varbūt pat nezinām, taču viņi devuši svarīgas nianses mums būtiskajos brīžos.

Arī es šodien uz sava dzīves pavediena saveru brīžus, iekrāsojot tos krāsainus kā tauriņus. Un aiz katra no tiem stāv kāds cilvēks.

Es aizveru acis un redzu savu tēti. No viņa mirdz tāds miers, gudrība un rāmums, kas raksturīga tikai zilai krāsai.

Es esmu tētuka meitiņa. Bērnībā, guļot slimnīcā, medmāsiņa man vaicāja (kā gan bērnam var uzdot tik stulbu jautājumu?), kurš man ir mīļāks – tētis vai mamma? Un es bez vilcināšanās atbildēju, ka tētis. Tieši viņš bija tas, kurš spēja saglabāt mieru ikvienā dzīves situācijā un bija kopā ar mani man svarīgākajos brīžos.

Vēl šobaltdien atceros, kā tieši viņš mani mācīja braukt ar velosipēdu. Ar īstu, diviem riteņiem. Viņš turēja riteni aizmugurē un lika man mīties. Un es minos, paļaujoties, ka tētis mani tur, jo viņš ir tik stiprs, ka noteikti noturēs mani, kad zaudēšu līdzsvaru. Tikai pēc laba brīža pamanīju, ka tētis palicis tālu, tālu aizmugurē. Viņš uzticējās, paļāvās un zināja, ka es varu pati, ka mani vairs nevajag turēt aiz rociņas (lasi – pieturēt manu riteni), un var mani laist vaļā. Tiesa, pamanījusi, ka viņš vairs nepietur riteni, es no bailēm iebraucu zālē un apgāzos. Bet tie bija mani pirmie metri pašai uz lielā velosipēda.

Tieši tētis ir tas, kurš mani veda uz skolu pirmajā skolas dienā. Toreiz es, tāds mazs ķipars, knapi spēju atvērt skolas lielās, smagās koka durvis, bet es biju tik lepna un droša – jo beidzot eju skolā, bet blakus man tomēr ir tētis. Mans drošības garants. Tieši viņš bija tas, kurš mani sagaidīja pēc skolas diskotēkām, veda mājās, sēdēja ar mani vakaros pie rakstāmgalda, kad es centos apgūt matemātiku un angļu valodu. Tieši viņš bija tas, kurš mani veda pieteikties studijām augstskolā, tas, kuram paziņoju par saviem sasniegumiem un arī bēdīgajiem brīžiem.

Un visam pāri kulminācija – mana kāzu diena. Tai ar lielu cītību gatavojos ne tikai es, bet arī mans tētis, mājās izmēģinot soļus, kā viņš mani vedīs līdz altārim. Un pāris minūtes pirms ceremonijas šķita, ka visvairāk no visiem uztraucies ir tieši viņš, tik ļoti baidoties, ka ies par ātru vai lēnu, vai ka sajuks soļi. Bet viss, protams, beidzās laimīgi. Viņš izdeva mani pie vīra un brīdī, kad teicu jāvārdu, notrausa asaru.

Tieši tāds ir mans tētis. Mierīgs, nosvērts un gudrs, kaut kur dziļi, dziļi sirsniņā paslēpis savu emocionālo pusi. Jo vīrieši jau it kā nedrīkstot raudāt.

Mana vecmāmiņa. Mans sargeņģelis, kurš man iemācījis tik daudz. Šķiet, vecmāmiņas mīļākā krāsa bija lillā. Tieši šajā krāsā bija viņas mīļākā cepurīte, jaka un tādu krāsu ikreiz redzu, kad aizveru acis un redzu Tevi, manu omīt! Pēc dabas mēs ar vecmāmiņu esam tik līdzīgas – mēs protam dot, bet neprotam ņemt, mēs vienmēr steigsim palīgā, bet aizmirsīsim par sevi. Ar vecmāmiņu saistās mani laimīgie bērnības mirkļi.

Tās reizes, kad nācu no skolas un jau pa gabalu sajutu, ka virtuvē kaut kas smaržo. Un tur tās bija – vecmāmiņas gatavotās pankūkas! Lai arī dēls apgalvo, ka tieši es gatavoju gardākās pankūkas, viņš nekad nav pagaršojis manas omītes ceptās. Lūk, tās ir gardākās pasaulē! Mans mazais bērnības laimes mirklis bija, kad vecmāmiņa ļāva ielūkoties savā rotaslietu kastītē un pacietīgi sēdēja man blakus, mācot adīt un tamborēt, jo neviens negribēšot ņemt par sievu meiteni, kura šīs lietas nav apguvusi. Mana omīte bija īsta debesu dāvana! Viņas mīļais smaids, sirsnīgās acis, kuras, lai arī kādi kreņķi būtu piemeklējuši, vienmēr vēstīja, ka viss galu galā būs labi. Tagad omīte uz mums jau daudzus gadus noraugās no mākoņa maliņas, bet ikdienā jūtu viņas klātbūtni un dažkārt pat sajūtu, kā viņa man saka: „Malacis, mazmeitiņ, Tev izdevās!” Mana omīte nepagurusi vasaras brīvlaikā man mācīja reizrēķinu, lai, atgriežoties septembrī skolā, es to zinātu tikpat labi kā savu vārdu, mēs kopā sēdējām daudzas stundas, mācoties šūt taisnu vīli ar šujmašīnu (un tieši tā tapa mana pirmā pašas šūtā kleita un naktskrekls), apgūstot ēst gatavošanas gudrības un vienkārši sēžot virtuvē, sirsnīgi runājoties un tīrot vectēva mežā salasītās sēnes.

Mana skolotāja. Tik pamatīga un dzīvesgudra, bet vienlaikus arī neitrāla. Pelēka. Skolotāj, tev piestāv pelēkā. Un tas tiešām ir kompliments, jo pelēkais – tas necenšas citiem izcelties ar savu košumu, bet gan primāri paliek atmiņā ar savu viedumu.

Mani laimīgie mirkļi bija, kad kopīgi gatavojām lielos projektus, posāmies olimpiādēm. Tas bija tāds fantastiski pacilājošs laiks, kad smēlos gudrības saujām un klausījos Tavā dzīves pieredzē, lai paņemtu kripatiņu no tās sev zināšanai un ceļamaizei savai nākotnei. Un Tavs humors! Kāds varbūt domāja, ka tā nepieklājas skolotājiem izteikties, bet manī tas vienmēr raisījis pozitīvu smaidu – saukt lietas īstajos vārdos nevis runāt caur puķēm un cenšoties visiem izpatikt. Ne velti tavs mācītais priekšmets kļuva par manas turpmākās izglītības pamatu un arī iedēstīja pirmās sēklas zināšanām pirmajā darba vietā.

Bieži vien meitenes vīru meklē līdzīgu savam tēvam. Acīmredzot, arī es. Mans vīrs ir tāds pats mazrunīgs mieramika kā mans tētis. Viņa labā sirds ir tik plaša kā okeāns, tāpēc tik bieži vien viņš ir apņēmies izdarīt darbus, kurus varbūt nemaz nevajadzētu. Ja teiktu, ka viņš ir ugunīgs un karstasinīgs, tas būtu pārāk skaļi teikts, viņš ir tikai tāda kā maza, oranža svecītes liesmiņa, pie kuras piekļauties, sasildīties un zināt, ka viss būs labi. Piedzīvoti ir daudzi prieku un asaru brīži, ir bijuši brīži, kad gribās iet projām un jau ir praktiski sakārtotas somas, bet pēdējā mirklī Tu saproti, ka tas lēnīgais cilvēks vienkārši nespēj vārdos vai arī savos darbos parādīt, cik ļoti viņš Tevi mīl. Es zinu, ka neviens cits nespētu man būt klāt tajos elles brīžos, kurus esmu pārdzīvojusi veselības dēļ, un noteikti citi, vieglākas dzīves tīkotāji, sen mani būtu pametuši vienu pašu uz ceļa, lai kūļājos uz priekšu saviem spēkiem viena pati. Mūsu laimīgie brīži šajos nu jau vairāk nekā 10 kopābūšanas gados ir bijuši gana daudz. Pirmais skūpsts, dejojot Doma laukumā, un mūsu īpašais pirmais ceļojums. Tiesa, vien līdz Siguldai, taču īpašs. Sagatavojot līdzņemšanai maizītes, kopīgi uz Siguldu braucot ar vilcienu, kur, izkāpjot gala stacijā, vīrs pasniedza man sarkanu rozīti, kuru laicīgi noslēpis un visu ceļu glabājis bija savā azotē. Tik sirsnīgi un mīļi, apzinoties, ka par Tevi kāds ir padomājis. Tomēr mūsu stāsts pavisam noteikti nebūtu sācies bez vieniem Ziemassvētkiem. Toreiz svētkus svinējām katrs ar savu ģimeni dažādās Latvijas vietās, līdz svētkos saņēmu sms ar tekstu, kurā rakstīt, ka bez manis šie svētki ir tik skumji, tāpēc – dzīvosim kopā. Atzīšos, tobrīd no laimes pacēlos pāris pēdas virs zemes. Lai nerastos maldīgs priekšstats, ka mūsu laimīgās dienas ir aiz muguras un vairs nav brīžu, kurus sauktu par laimīgiem, teikšu, ka tā nebūt nav. Es nepārtraukti jūtu, ka vīrs par mani domā un tas dara mani laimīgu. Viņš nav no tiem, kuriem patīk daudz runāt, izrādīt savas jūtas, taču es zinu, ka esmu viņam īpaša. Un kur nu vēl nesen dzirdētais kompliments, ka viņam ir paveicies ar sievu, jo nerīkoju mājās skandālus un nenīdu, ka man vajag no debesīm nonest riekšavām zvaigžņu.

Nebūt vīra, nebūtu arī manu abu mazo, dzirkstošo laimīšu. Dzeltenas kā saules stariņi, kā pienenes pavasarī. Dažkārt skatos uz saviem bērniem un priecājos, jo tās ir manas divas laimītes. Dažbrīd šīs divas laimītes var kļūt kaitinošas, taču vienu gan tās man ir iemācījušas – pacietību, pacietību un akmens stiprus nervus. Un tie brīži, kad esmu bērnudārza māmiņu dienas koncertā, kur mana laimīte tēlo zaķēnu un pasniedz man paša zīmētu kartiņu. Nu, kā gan lai tādā laimes mirklī neraud. Tagad manās rokās kūņojas pavisam maza laimīte, vien divus mēnešus jauna. Un, par spīti negulētām naktīm, kliegšanai un pilnām autiņbiksītēm, tā ir laime. Jo bez šīs laimes dzīve šķistu tik tukša un varētu teikt, ka esmu kā bez rokām.

Visu manu dzīvi katrā no tās etapiem man līdzi vienmēr atradies kāds cilvēks. Kāds, kuru varu nosaukt par draugu. Es neesmu no tiem, kuri ir vienmēr ir cilvēku pūļa epicentrā un kuru telefona grāmatiņa ir pārblīvēta ar kontaktiem. Es pieturos pie uzskata, ka mazāk ir labāk. Labāk viens draugs, ar kuru vari dalīties visā un kurš tiešām tevi atbalstīs pat visstulbākās rīcības gadījumā, nekā bariņš paziņu, kuriem esi vajadzīga tikai tad, kad viņiem pašiem no tevis kaut ko vajag. Tāpēc savas dzīves īpašos draugus, pieverot acis, es redzu zaļā krāsā. Zaļā, jo tā ir enerģija, tas ir kaut kas tāds, kas dod patvērumu un vienlaikus arī mieru.

Ar maniem draugiem ir bijuši īpaši momenti, par kuriem atceroties, smaidu vēl joprojām. Dienā, kad uzsniga sniegs, mēs devāmies vārtīties sniegā. Iedomājaties vien, pieauguši cilvēki, bet vārtās sniegā! Varbūt muļķīgi, bet atgriezties bērnībā dažkārt ir tik forši. It sevišķi kopā ar cilvēkiem, kuru priekšā nav jāsatraucas par pareizu uzvedību un stīvu etiķeti. Viens no pēdējiem laimīgajiem brīžiem noteikti ir bijis koncerta apmeklējums. Atzīšos, ka man reti kad izdodas izrauties no mājām, taču ar draudzeni bijām sarunājušas, ka šoreiz gan dosimies baudīt kultūru. Mēs uzvilkām savas skaistākās puķainās kleitas, sacirtojām matus un devāmies klausīties mūzikas skaņās. Atzīšos, ka abas esam sentimentālas būtnes, tādēļ koncerta laikā pār mūsu vaigiem noritēja pat pa kādai asarai. No saviļņojuma, no mūzikas un man – no tā, ka man ir tik lielisks draugs.

Saverot kopā savas dzīves laimīgos mirkļus, cilvēkus, bez kuriem tie nebūtu bijuši, pārvēršu krāsainos tauriņos. Un tad nu ar mana mazā ziķera palīdzību, tos izkrāsojam un pieliekam pie lampas, lai tie mirdzētu un atgādinātu par laimīgajiem mirkļiem arī tad, kad šķiet, ka nekam nav laika un dzīve ir pelēka. Nē, ir krāsas un ir laime! Arī tauriņu tapšanu pārvērtu par laimīgu brīdi kopā ar savu atvasi.

VISLABĀKĀ SEV- PIRMAIS uzdevums. Līdzcilvēki mums blakus