Nr.14 Ilze: Jāpasaka sev STOP un jābūt laimīgai!

Ne pa velti ir tāds teiciens- katrs pats savas laimes kalējs! Ak ku precīzi! Tomēr vieglāk teikt kā izdarīt.  Tad nu arī man ir tieši tā. Ar prātu es saprotu,bet ikdienā piemirstas.

Padomāju ,padomāju un sapratu ,ka vajag padomāt! J Nē ,nu īstenībā izlasot noteikumus uzreiz bija skaidrs par ko ir stāsts.

1. Es labi zinu,ka bērni jau ir palieli un daudz ko var izdarīt paši. Vai es to ļauju?! Reti! Jo protams,ja darīšu es būs ātrāk, pareizāk, kārtīgāk. Jāska ,ka šis niķis ar vien vairāk man ir pielipis. Kad viņi bij mazāaki,vairāk ļāvu pašiem daudz ko darīt.Tagad kaut kā ik palaikam pieķeru sevi pie tā,ka darbu viņu vietā. Un reiz pa reizei saku- Stop! Viņš pats var! Un iedomājieties- var! Uztaisīt maizīti, ieliet pienu , sataisīt pārslas ar pienu. Un man nav jākavē savs laiks, es tai laikā mierīgi varu palasīt grāmatu, žurnālu, vienkārši pasēdēt pie galda un necelties, neskriet, izbaudīt savu brokastu kafiju vai ilgāk brīvdienās pagulēt. Un ,kad es sevi apturu- es jūtos laimīga,ka man ir brīdis sev, ka mani beŗni ir lieli un patstāvīgi!
2. Atceros vīra teikumu- ja tu kaut ko gribi,tad dari kaut ko arī pati! Īstenībā trāpīts mērķī. Mēs sievietes bieži burkšķam,ka viņš nedara to, nedara tā vai šitā..... bet reiz ar vīru bija saruna par šo tēmu. Un tad viņš teica,ka viņš kā vīrīetis arī gaida kādu solīti pretī,un nav tā ,ka tikai vīram jāsagatavo romantiskie vakari ,jānāk ar ziediem ,un vienmēr tas jaukais vakars jāuzsāk. Arī sieviete to var! Un šad tad es piekrītu . Ja iniciatīvu uzņemu es, arī viņš jūtas priecīgs. Kaut vai muguras masāža, mīļš glāsts vai negaidīta buča. Un izdarot otram ko jauku, arī es pati jūtos labāk,priecīgāk ,laimīgāk. Bet nu pie šī ir jāstrādā- jo ir tāads slinkums! Vieglāk gaidīt no otra!:)
3. Ko vēl es varu darīt vai nedarīt ,lai justos laimīga. Manuprāt ir mazāk jādomā. Tiklīdz sāku domāt,kā būs mazajam bez manis, vai vīrs tiks galā, vai meitai ko nevajadzēs, vai pratīs viņi izmācīties.....un tā varētu turpināt vēl un vēl. Un jāsaka,ka es esmu šo sākusi ievērot .Un ,lai cik dīvaini tas neliktos,tieši ar trešo bērnu. Es nedomāju, es daru! Gribu izvēdināt galvu- saģērbjos un pasaku- es eju pavazāties pa veikaliem! Iekāpju mašīnā uz aizbraucu. Viena , mierīgi bez stresa izpētu plauktus, pastaigāju,padomāju , atpūšos. Iepērku arāi nepieciešamo ģimenei,bet pēc tām pāris stundām atgriežos laimīga , bijusi sabiedrībā un kaut tikai ar piena paku. Un mājās viss ir kārtībā. Vēl man ir tāds niķis,ka visiem viss jādara kopā. Jā, man patīk tā ģimeniskā sajūta-kopā. Bet esmu sākusi saprast,ka mēs esam daudz,un intereses sāk atšķirties. Mēs varam dalīties un pielāgoties. Un ja man gribas ,es varu izsūtīt visus laukā , svaigā gaisā ,bet pati pasēdēt mājās un iedzert tēju neko nepārmetot sev.

 Nu izskatās ,ka esmu daud z ko saskatījusi,kā sev palīdzēt būt laimīgai. Tagad tikai biežāk tas jāīsteno. Ir lietas,ko es daru,bet zinu,ka ne pietiekmi daudz.Var un vajag biežāk. 

VISLABĀKĀ SEV- trešais uzdevums. Kas TEV traucē justies labi?