Novērtēt to, kas mums ir

Mums ir divas kājas, divas rokas un pukstoša sirds, taču tāpat nekad nav gana. Gribas augstāk, tālāk, stiprāk, vairāk.

Pēdējās nedēļas notikumi likuši pārdomāt savas dzīves vērtības un atkārtoti apzināties, ka mums jānovērtē tas, kas mums jau dots.

Kopā ar mazo Fejiņu dodamies pie fizioterapeita uz bērnu slimnīcu un tur redzētais man liek atkal un atkal sev atgādināt, ka man ir jāpriecājas par to, ka man Dieviņš devis veselus bērnus. Fizioterapeitus un citus speciālistus tur apmeklē guloši bērni, kuri nespēj paši pārvietoties, ir stumjami ratiņos, ir ar smagiem veselības defektiem. Es noceļu cepuri viņu mammu priekšā, kuras spēj izvadāt savus bērnus pie visiem speciālistiem, lai izcīnītu savām atvasītēm labāku dzīves kvalitāti.

Taču visskaudrāk to, ka mēs savu veselību ne vienmēr novērtējam, pagājušajā nedēļā man lika saprast gadījums pašu ģimenē, kur tuvs radinieks dažu dienu laikā kļuva par invalīdu. Visu mūžu skrējis, bijis aktīvs, gados jauns vīrietis, kuram tagad būtu jābauda tēva loma, vienkārši vienas dienas laikā tika noņemts "no trases". Tagad viņš vairs nevar skraidīt pakaļ savam bērniņam pa māju, viņš pat nedrīkst savu mazulīti celt rokās, jo sirds ir tik vāja, ka šādu slodzi var arī vairs neizturēt.

Tagad atliek vien paļauties uz ārstu prasmi, medikamentiem un Dieviņu.

Pēc šī visa man katru mīļu brīdi gribas apskaut savus bērnus, vīru un atkal jau pateikt viņiem, cik ļoti priecājos, ka viņi man ir. Veseli. Spējīgi skriet, smaidīt un elpot.

Novērtēsim to, kas mums ir, jo cilvēka veselība un dzīvība ir ļoti trausla.