Nosodīt ir viegli, kaut ko reāli darīt - ne tik viegli.
Daudzreiz esam paštaisni, lai gan ne vienmēr esam tik pareizi. Bieži vien cilvēkiem patīk šausmināties - ak, kāda tā grūtniece ir maita - smēķē un dzer! Tajā pašā laikā, izliekas nezinām, ka iet uz solāriju grūtniecības laikā, lietot medikamentus nesaskaņojot ar ārstu, neiet garās pastaigās, lietot pārjēgu sadzīves ķīmiju, tāds pats kaitējums mazulim vien būs. Kas gan var izsvērt, kurš ļaunums, vai kuru ļaunumu kombinācija ir vissliktākā?
Patīk žēloties kaimiņiem par trakajiem jauniešiem, kas zem loga pavasarī sarīko disenīti, neļaujot citiem gulēt.
Pačīkstēt, ka suņu saimnieki ir nelieši, kuri nejēdz savākt sava suņa izkārnījumus.
Varētu turpināt uzskaitījumu, bet šoreiz gribu parunāt par ko citu. Cik bieži mēs aizrādām trokšņainiem jauniešiem? Cik reizes esi piegājusi pie nekaunīga suņa īpašnieka un likusi savākt? Cik reizes esi skaļi un argumentēti aizrādījusi grūtniecei par smēkēšanu?
Čīkstēt un žēloties ir viegli, bet varbūt laiks ir darbiem? Un nevis gaidīt, kad kāds cits no malas nāks un visu sakārtos, bet sākt pašām būt aktīvākām?
Jā, arī man nepatīk saņemt pretī rupjus komentārus, kas bieži vien seko aizrādot, bet ja jau reiz sabiedrība ir tik iecietīga un neko nesaka, kāpēc tad kaut ko mainīt?
Papukstēs pa stūriem un pieklusīs.....
A kurš ir teicis, ka visi tie cilvēki, kuri smēķē un /vai lieto alkaholu aizdomājas, ka kaitē mazulim? Iespējams dzīvo ar pārliecību, ka bišķiņ nekaitē?
Vai neaizdomāšanās par kaitējumi ir attaisnojums?
Vakar, šķiet, bija viena no retajām reizēm, kad man mēle neizturēja un pateica, kas tajā brīdī šķita vispareizākais. Man gan tā situācija bija komiska, bet teicamais bija jāpasaka. Bet, jā, parasti es arī tikai nosodoši noskatos, pēc tam, iespējams, pārrunāju redzēto ar tuviem cilvēkiem, taču reāli nevienu necenšos audzināt, jo īstenībā jau arī pašai nepatīk, ja audzina.
Es ar esmu aizrādījusi un pēc tam pa 2vārdiem atpakaļ dzirdēju 10!