Nevari mainīt situāciju – maini savu attieksmi!

Ir vairākas lietas, ko projekta laikā un dažas jau pirms projekta sākuma, esmu sapratusi.

Kad mājās esošo pienākumu kaudzīte ir pārvērtusies par Kaudzi, ir vērts pārvērtēt vai šie pienākumi visi kā viens ir jāpilda un kas notiks, ja to nedarīs? Un vai šie pienākumi jāpilda man pašai vai tos var deleģēt un uzticēt kādam citam ģimenes loceklim?

Ir bijuši periodi, kad konkrētas lietas mājās esmu darījusi tikai es, jo es vislabāk zinu kā tam būtu jābūt un citiem tak tik labi nesanāk. Īstenībā sanāk gan – tikpat labi vai vēl labāk, vienīgi viņu izpratne reizēm atšķiras no manas par to, kādam jābūt gala rezultātam. Nē, tas nav sliktāks, tas ir tikai savādāks! Tā nu es mācos pieņemt citādo.

Mans lielais projekts priekš sevis – joprojām mācos pieņemt savus bērnus tādus, kādi viņi ir un necensties pārtaisīt, pielāgot pēc savas saprašanas. Mani bērni ir mani skolotāji joprojām. Un joprojām reizēm man gribas, lai meita nodarbotos ar sievišķīgām lietām, nevis sporta tūrismu un šaušanu, bet puika spēlētu komandu spēles, jo visiem maziem puikām tādas patīk. Manējais nav komandas spēlētājs un šķiet nekad tāds nebūs. Bet ir tik daudz citu ne būt ne sliktāku lietu ko darīt maziem puikām, vai ne?

Laiks sev – esmu daudz grēkojusi šajā jomā, jo daudzreiz citas manas dzīves lomas ir ņēmušas virsroku. Pārprastā atbildība ir sēdējusi uz pleca un čukstējusi austiņā – izdari to, izdari šo, netiks viņi bez tevis galā, kaut ko saputros, sajauks, neizdarīs…. Lēnām, bet es mainos. Rudenī ļāvos mirklim un iestājos korī – kopš tā laika divi vakari nedēļā ir manējie. Vai tāpēc mājās netiek galā bez manis?

Pats svarīgākais priekš manis ir atziņa- manas vēlmes un vajadzības nav ierindojamas vajadzību lejasgalā ar viszemāko prioritāti!