Neuzdrošināmies uzdrošināties pateikt stop, ņemu brīvdienu

Mēs -sievietes- esam ļoti stipras un kļūstot par mammu šis spēks vairojas arvien vairāk un vairāk , spējot "kalnus gāzt".Bet vai tiešām mums tik ļoti to visu vajag, vai mēs pašas sev nenospraužam pārāk "augstu latiņu"? Protams, varam celties agri no rīta, gatavot brokastis, "pakot" bērnus, vest uz skolām, dārziņiem, iet uz darbu, tad treniņi, nodarbības, spēles, koncerti, vakariņas, šuvēja.... un vēl un vēl. Darot to visu sanāk tā, ka mammai laikam, spēkam, enerģijai jābūt vairāk, nekā citiem un mammas noteikti slimot nedrīkst, tāpat kā reklāmā, kad mamma savai meitiņai pasaka, ka viņa ņem brīvdienu, bet mazā brīnās - kā tā?

Bet ziniet, mammas arī slimo. Mūsdienu pasaulē bez tā neiztikt, tikai mēs nesauklausām šos pirmos slimību priekšvēstnešus, kuri ļoti manāmi mums dod signālus, ka jāpiebremzē, ka vairāk jāpaguļ, ka biežāk tēja jāpadzer, ka agrāk no darba jāatbrauc, ka biežāk tētim brokastis jāpalūdz, ka istabu var iztīrīt arī bērni. Mēs tikai neuzdrošināmies uzdrošināties to pateikt skaļi, jo pieņemts taču ir tas, ka mamma rūpējas par pavardu mājā.Mammam ir jābūt stiprām. Jo kas gan celsies no rītiem, gatavos brokastis, cels pārējos, saliks drēbes, vedīs uz skolu un dārziņu, kas iekurs kamīnu, pagatavos karstu tēju, ja māsai, vai brālim klepus, drudzis. Kurš būs tas, kurš apmīļos, kurš sarūpēs, kurš parūpēsies? Bet īstenībā var būt arī savādāk, žēl tikai, ka tas atklājas tad, kad mamma slimo un slimo tā pa īstam, nevis ar šķaudīšanu, klepošanu, jo tad jau vēl ar "ibumentīnu", kādiem pilieniem kabatā var skriet tāpat, tas nekas, ka nedaudz lēnāk. 

Kas notiek, ka mamma saslimst tā pa īstam, kad piecelties no gultas nevar? Trauki nomazgājas arī bez mammas rokām, māja izslaukās un mantas sakārtojas, vakariņas arī ir, mammai arī karsta tēja pie gultas ir... Varbūt arī tā, lai arī sākumā šoks visiem ir milzīgs - kā nu tagad būs - brokastis nebūs, uz skolu nebrauksim, drēbes nemazgāsim? Viss notiek, viss sakārtojas pats no sevis un nebūt nav slikti, tikai žēl, ka tas viss sakārtojas, kad mamma to nespēj izbraudīt pilnībā. Mammai to vajadzētu izbaudīt vēl pirms tam, ka "kājas pavilkt galīgi nevar", to vajadzētu izbaudīt pie pirmajiem organisma simtomiem, kad sajūties nogurusi,kad krekšķis ir sācies, tad vajadzētu uzdrošināties pateikt - es jūtos slikti un man vajadzētu šo vakaru gultā, aplutiniet mani, paveiciet darbiņus manā vietā, nevis gaidīt, kad organisms pats mūs apstādina ar tik drastiskām metodēm, kur tālāk par gultu un tualeti netiekam. Mācīsimies saklausīt savu organismu un pievērsīsim uzmanību laicīgi tam, ko tas mums pasaka priekšā.

Mammas, mīlēsim sevi!