Netaktisks jautājums: Kāpēc vēl neesi apprecējusies?

Domājams, ka ir pavisam normāli, ka ik nedēļu Māmiņu klubā tiek publicēts vismaz viens raksts par precēšanos tēmu. Pavisam svaigā atmiņā ir jautājums, kas gan ir tā īstā laulība- teikts jāvārds baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, tad vēl un vēl.

Atzīšos, ka, protams, arī es savā prātā ik pa laikam iedomājos par to, kāda gan varētu būt mana skaistā diena, taču jāatzīst, ka līdz šim sevi baltā kleitā neesmu varējusi iedomāties, jo dzīvesbiedrs nav devis mājienu, ka plāno man vaicāt to liktenīgo jautājumu. Protams, vienmēr ir bijis kaut kas cits, kas ir svarīgāks- te mājokļa iegāde, te vēl  kaut kas, bet, protams, nenoliedzami, ka katros svētkos gaidu pārsteigumu. Kādēļ tieši svētkos? Tādēļ, ka mans dzīvesbiedrs ir samērā prātīgas dabas, kurš neizceļas ar īpaši lielu ķērienu uz pārsteigumu organizēšanu, tādēļ domāju, ka viņš, ja spertu šādu soli, to izvēlētos darīt kādos svētkos. Taču ne tas šodien ir galvenais jautājums.

Iztrūkstošais gredzens pirkstā, protams, aizķer sirsniņā kādu sāpīgu stīgu ik reiz, kad redzu kādus laulājamies vai svinam savu kāzu gadadienu, jo apzinos, ka mums patlaban šādu svētku nav (viens no maniem sapņiem gan bija kādreiz ar savu vīru kopīgi sagaidīt Zelta kāzas, taču, redzot, ka gadi iet uz priekšu, bet nekas nenotiek, šaubos, vai līdz tādai jubilejai maz vairs nodzīvošu (ak, es, optimiste)). Kārtējo ērkšķi šodien sirsniņā iedūra saruna ar skolasbiedru, kurš  vaicāja, kādēļ es gan neesmu precējusies (pats drīz svinēs 5 gadu kāzu jubileju), jo būt sievai ir tik forši. Tajā brīdī nodomāju: „Un ko man tagad darīt? Es taču pati sevi nevaru apprecēt!” Atbildēju pavisam ierasto atbildi, ka katrs pats izvēlas savu dzīves modeli un mums pašreizējais variants pilnībā apmierina (ak, kā meloju, ak, kā meloju). Manuprāt, ir pavisam netaktiski sievietei vaicāt, kādēļ vēl neesi ar gredzenu pirkstā, kaut gan dzīvo ar vīrieti kopā jau neskaitāmus gadus. Loģiski, vairums atbildēs, ka viņas jau nemaz negrib precēties, jo ir labi tā, kā tagad ir. Protams, ka tā atbildēs vairākums, jo kura gan otra acīs (piedevām vēl skolasbiedra) gribēs sevi padarīt par nelaimes čupiņu, ar kuru vīrietis negrib noformēt attiecības.

Kā Tu atbildi uz šādiem jautājumiem: „Kāpēc neesi precējusies, kaut gan dzīvo tik ilgi kopā ar savu vīrieti?”

P.S. Prātā uzreiz atausa jociņš par to, ka tantiņas kāzās man pārstāja norādīt, ka es būšu nākamā, kas precēsies, brīdī, kad katrās bērēs sāku viņām bakstīt sānos, ļauni sakot „Tu būsi nākamā, Tu būsi nākamā!”