Tā kā pēdējās dienas mājās bijām tik, cik pārgulēt, tad, protams, nebija laika uzrakstīt savu ceļojumu blogus. Mēģināšu reanimēt sajūtas, sākot aprakstīt nu jau senāko mūsu izbraucienu tūlīt pēc Līgo svētkiem. Vispār mums pa darba darīšanām bija jānonāk Raiskuma pusē, bet kā nu gadījās, kā ne, mazliet nobraucām no asfalta ceļa, bet tad ar Waze palīdzību attapāmies Lēdurgā. Diena bija skaista un saulaina, steigas nekādas, lūkojāmies apkārt un neticējām savām acīm, ieraugot uzrakstu Pazemes ezeri. Galvenais, ka to rādīja arī Waze, bet man šķita, ka tas kāds māju nosaukums vai vienkārši jancīgs ezera nosaukums. Garām nebraucām norādei, bet griezām tik iekšā. Un par lielu pārsteigumu sev atklājām, ka Latvijā tik tiešām ir pazemes ezeri. Automašīnu novietojuši norādītā stāvvietā, ejam tik klāt stendam, kur, starp citu, var iegādāties arī saldējumu. Nevienu gan nemanu, tāpēc zvanu uz norādīto tālruni. Saimniece mums pretī atsūta jauku skolas vecuma meiteni, kas, kā vēlāk izrādās, vasarās šeit strādā par gidi un dara citus darbiņus. Piebrauc vēl kāds auto ar ekskursantiem, sagaidām viņus ar' un dodamies pastaigā. Uz alu un ezeru var doties tikai gida pavadībā. Tas prieks maksā 3 eiro pieaugušajiem un 1,50 skolniekiem. Pirmsskolas vecuma mazajiem bez maksas.
Vispirms mums pastāsta, kā tad vispār šādi ezeri un upes ala veidojušies, parāda zemes nobrukumus, kur vienā, piemēram, pēc nostāstiem un leģendām, esot iekritis kāds vīrs ar zirgu un pazudis. Bet tā kā īstu apstiprinājumu tam nav atraduši, secinājuši, ka tie tik vietējo cilvēku izdomājumi.Kāpjam lejā pa trepītēm apmēram 6 m, kur nokļūstam pilnīgā tumsā. Gide pa priekšu iet ar lukturīti, palūdz mums apsēsties uz koka lievenīšiem, izslēdz gaismu, lai acis pierod pie tumsas, un tad atkal ieslēdz to. Esam nokāpuši Upes alā, kur cauru gadu esot vienmērīga temperatūra (ap +5). Tā kā pirms došanās ekskursijā gide pabrīdina, ka jāuzvelk kas siltāks, vismaz man un mazajai princesi zosāda neuzmetas. Alā ziemā mitinoties arī sikspārņi. Pati ala esot vismaz 45 m gara, kas aizvijas līkumota līdz pat Vējiņu pilskalnam. Trepes ir diezgan stāvas, tā kā ja bērniņš vēl pavisam maziņš un nesams rokās, vajag padomāt, vai kāpt lejā vai nē.
Tad pa labiekārtotām takām tiekam pievesti pie upes, vietā, kur uz koka žuburiem sakārti dažādākā izmēra gumijas zābaki (mazākie, ko manīju, ir 25.izm). Tie jāvelk kājās, jo bridīsim iekšā ūdenī. Ja rodas ideja iet basām kājām, nedariet tā-ūdens ir baisi auksts, ilgi neizturēsiet. Mēs nolemjam ar mazo neiet iekšā kopā, bet vispirms ieiet tētis ar dēlu, un vēlāk es ar dēlu. Tā kā ūdens pieaugušajiem ir apmēram sprīdi virs potītēm, mazajai tas lītu iekšā zābaciņos, savukārt klēpī paņemt mzo nevar, jo lielākā daļa gājiena jāveic zosu gājienā-pustupus un tupus. Diezgan grūti, jāsaka:) Katram tiek izsniegts arī lukturītis, lai kaut ko var redzēt. Arī šī ala ir apmēram 50 m gara, virs galvas skaisti smiļšakmens veidojumi, brīžiem, kad nesaliecas pietiekoši, ar tiem noskrāpē muguru:) Nobriduši kādu gabalu pa ezeru, tiekam atalgoti ar dzidru, garšīgu pazemes avota ūdeni. Vasarās šeit ūdens pat izsīkstot, bet rudeņos līmenis paceļoties tā, ka nekāda ieiešana nesanāk. Ļoti skaists dabas veidojums. Iespaidīgi! Ārā atrast ceļu var arī bez lukturīša. Tagad vismaz zinu, kā izskatās gaisma tuneļa galā:) Noteikti ir vērts atbraukt un skatīt savām acīm. Pēc tam vēl pastaigājamies pa takām, vērojot Braslas upes tecējumu un skaistos klints smilšakmens atsegumus. Šī upe ir iecienīta laivotāju vidū. Vēlāk, nokļūstot jau atpakaļ pie informācijas stenda, iepazīstamies arī ar pašu saimnieci, kas izrāda arī pārējo saimniecību-viesu māju ar pirti, pastāsta par iecerēm un idejām un šīs vietas vēsturi.Bet tikmēr uz saimniecības ēkas jumta stārķu mamma māca savu mazuli lidot. Tik mīlīgi! Mazais ar lielu sparu un apzinību vicina savus spārniņus!
Atvadījušies no jaukās saimnieces, dodamies uz netālu esošo strausu audzētavu '"Jaunklētnieki'". No mājas iznāk pati saimniece, kas gan īpaši laipna sākumā nav. Laikam jau mums vajadzēja brīdināt par savu ierašanos, bet samaksājuši 5 eiro par mini zoo apskati (2 eiro pieaugušajiem, 1 eiro -skolniekam), dodamies tik tālāk. Saimniece izrāda savus lepnumus-Āfrikas strausus, ko paši arī no olām izaudzējuši. Baigie skaistuļi! Viens no tiem pienāk pie žoga, prasīdams ēdienu. Renāts gan pabaidās pats tam dot zāli, kaut saimniece ierāda, kā to pareizi darīt. Izrādās, strausa spēriens esot 3x stiprāks kā zirga. Neticami! Nu nav jau arī nekādi maziņie-dzīves laikā tie var izaugt pat vairāk kā 2 m, bet nodzīvo vidēji 65 gadus.Tālāk atrodas eksotisko putnu aploki ar pērļu vistiņām, gaiļiem (ne parastajiem), fazāniem, bet pāvs, ieraudzījis mūs, nolemj padižoties savā krāšņumā. Tālāk mīt kolosāli piemīlīgs dambriedis, tāpat ir arī īpašas šķirnes aitiņas un āzis, kuri gan šodien no mums noslēpušies.
Ir arī iespēja iegādāties visu putnu spalvas, ko saimniece katru dienu salasot. Jūlijā pāvs metīšot savas krāšņākās spalvas-tās, ar "acīm". Renāts, kā jau liels putnu spalvu kolekcionārs, iegādājas dažas, dažas vēl pēc tam pats salasa pa zāli ārpusē. Mēs savukārt paņemam 2 strausu desas, katra par 2 eiro, kas, mājās nogaršotas, tiek atzītas par ļoti gardām. Olas šobrīd diemžēl nav, jo esošie strausēni ir par mazu, lai tās dētu.
Nu jau arī saimnieces vaigs smaidīgs, tāpēc varam atvadīties un doties meklēt, kur paēst. Jums, ja sanāk būt šajā pusē, ieteiktu pirms tam uzzvanīt, lai nav pārsteigums saimniecei . "Jaunklētnieki", Straupes pag.,, Pārgaujas nov., 26399959
Mēs Straupē, izgriezušies uz Valmieras šosejas, ieraugām kafejnīcu ar rūķīšu tēliem uz ēkas sienas un stenda. Interjers nekāds mūsdienīgais jau nav, toties apkalpošana kolosāli sirsnīga, pasūtītais ēdiens-lai arī varbūt man personīgi par taukainu un salātu pie otrā par maz, toties ar mīlestību gatavots. Porcijas milzīgas. Cenas vidējas (karbonāde 5,40, soļanka 2,10, kafija 1 eiro, frikadeļu zupa no bērnu ēdienkartes 1,70). Var dabūt arī uz vietas ceptas biezpienmaizītes un citus gardumus. Mazajai tiek sarūpēts zīmuļu trauks un plašs zīmējumu klāsts. Diemžēl nepajautājām, kāpēc ne tikai ēkas ārpusē redzami rūķi, bet arī iekšpusē-trauciņi, figūriņas, dažādi koka veidojumi, pat ēdienkartē rūķīši sazīmēti.
Oficiante arī iesaka, kur varam aizdoties tālāk. Mēs gan to vietu pamanījām jau iepriekšējo reizi, braucot uz Rīgu no Valmieras, bet toreiz nepiestājām. Tagad dodamies turp - uz radošo darbnīcu/mākslas centru "Ezeriņi". Tas atrodas Stalbē, braucot virzienā no Straupes uz Valmieru, pirms pagrieziena uz Cēsīm, pirms Stalbes pilsētas zīmes izbeigšanās. Esam ieradušies jau uzreiz pēc darba laika beigām, bet darbiniece ir ļoti laipna un ļauj mums apskatīt suvenīru veikaliņu, kur var iegādāties ļoti plašu lietu/nieciņu/suvenīru, praktisku lietu klāstu, kas izgatavoti no akmens/stikla vai koka. Ir pat braucoša akmens mašīna.Diemžēl pats meistars nav uz vietas, bet darbiniece iepazīstina ar spektru, ko tik meistars nevar dabūt gatavu. Fantastika! To tiešām vajag redzēt. Ejam ārā un skatāmies, kas izveidots no laukakmeņiem, kā tas pārtop par putniem, zirnekļiem un citām dzīvām radībām. Te ir arī milzīgs šūpuļzirgs, Terēzītei mīļās pūces, kolosāls karuselis ar dzīvnieciņu atveidojumiem. Te var pazust, klejojot cauri šiem oriģinālajiem veidojumiem, tik ļoti arī kādu gribas aizvest sev līdzi! Kolosāli! Mums ļoti, ļoti patika! Un saimniece izstāsta par vēl vienu lietu, ko meistars izgatavojis, bet par to citā blogā. Kad meistars ir uz vietas, ir iespējams par 5 eiro izšaut ar lielgabalu. Kā tas notiek, jums jābrauc lūkot pašiem. www.ezerini.lv
Visas darīšanas, protams, esam nokavējuši, tāpēc mājup varam atļauties doties ar līkumu, caur Limbažiem. Tas ceļš man ļoti patika, kad braucām mājup no Alojas pēc Līgo svinībām. Ceļmalās zied vēl pēdējās lupīnes, gandrīz pie katras mājas uzvīta stārķa ligzda. Tik tiešām šī Latvijas puse ir pilna ar svēteļiem. Kaut arī vakars ir jau vēls un ārā nemaz tik silts nav, Renāts izsaka vēlmi nopeldēties. Pie ceļmalā redzamā Lielezera neapstājos, bet ieraugu, ka ir norāde uz Lādezeru. Atrodam kolosālu kempingu, bet vēl kolosālāku ezeru. Tik skaists! Vakara saule spīd, ezerā lēnām slīd makšķernieku laivas. Izrādās, šis ezers ļoti makšķernieu iecienīts. Kempings diezgan pilns. Šodien te arī svin kāzas. Kad Renātam saimnieks pastāsta, kurš tieši, laime pilnīga:) Viņš šad tad ir redzējis seriālu Ugunsgrēks. Protams, pazīst aktierus. Tad nu sanāca ar vienu no viņiem pat iepazīties:)
Rezumējums mūsu tās dienas braucienam ir-apmaldīties un braukt, īpaši neko neieplānojot, ir pārsteidzoši interesanti! Nekad nebūtu iedomājusies, ka Latvijā ir pazemes ezeri. Jā, ne lieli un dziļi, bet tomēr tik iespaidīgi un romantiski! Un negaidītas tikšanās pie ezera, saulrieta apspīdētiem, ir neaizmirstamas!
Arī jums vēlu piedzīvot negaidītus brīžus!
No šīm vietām nav būts Ezeriņos, kad braucām garām bija dikti vēls šogad.
Pazemes ezeri, mini zoo (kādreiz vairāk specializējās uz strausiem) ir apskatīta pa pāris lāgiem, tiesa pāris gadi jau kā riņķī būs, tāpēc jo vairāk prieks redzēt, ka vietas attīstās.
Šķesteru kafeijnīcas apkalpojošais personāls superīgs ir jau gadus šķiet 12 vismaz, kad to pirmo reizi atklājām.
Un Latvijā ir daudz (!!!) foršas vietas, kur pabūt tā pieaugušajiem, tā bērniem. Tiešām daudz. Pašķirsti kaut tepat māmiņu klubā citus gadus šo pašu konkursu.
Standartaa visas ekskursijas kas ved uz Ceesiim, Limbazziem viens no apskates objektiem ir pazemes ezeri un tas man liekas, ja nemaldos divi-triis gadi. Tie kas apcello Latviju, domaajams apmeklee arii sso apskates vietu.
Un Tu to visu jau biji redzējusi? Man tas viss kā atklājums, jo kādreiz, goda vārds, šķita, ka iekš Latvijas nav ko redzēt.
Prieks lasīt, ka pazemes ezeri, mini zoo un šķerteru kafejnīca vēl nav zaudējuši kvalitāti 😉