Nekad nebūtu domājusi, ka trīs saujas man būs jāmet viņai...

Lielajā dzīves skrējienā mēs skrienam un ļoti bieži aizmirstam biežāk pateikt - es mīlu Tevi, Tu man esi ļoti dārgs. Bieži vien pasākām ko lieku, vai tādu, ko īstenībā nedomājam līdz brīdim, kad kāds notikums Tevi apstādina, Tevi "apdullina" un liek pārvērtēt vērtību skalu, izvērtēt, ko es daru, kā es daru un to, cik īstenībā man dots ir daudz un, cik īstenībā ļoti, mani "Tur Augšā" mīl...

Līdz šim esmu daudz runājusi gan ar draugiem, ģimenes locekļiem, gan arī publiski par savu pieredzi "vēzis". Es no tā nekaunos un nebaidos, jo šādi ceru iedrošināt citus nebaidīties, pārbaudīties un varbūt kādam tieši tas būs izšķirošais starp svaru kausiem - dzīvot, vai mirt...Šoreiz mans stāsts būs par šo pašu tēmu, taču ne ar laimīgām beigām. Kārtējo reiz pārliecinos, cik man ļoti ir paveicies. Maija vidū, saulainā svētdienā uzzinājusi, ka pēkšņi "vēzis" piebeidzis manu vidusskolas laika draudzeni, kura nedzīvoja Latvijā, taču no viņas atvadījāmies vakar šeit, dzimtajā vietā, kopā esot viņas ģimenes loceļiem, draugiem, skolas biedriem. Tik skumji, ka viņas omīte pie mums, klasesbiedrenēm, draudzenēm pienāca un teica:" Tagad mūsdienās tik daudzi tieši jauni cilvēki "aiziet no krabja", es nekad nebiju domājusi, ka šīs 3 smilšu saujas es metīšu viņai, nevis viņa man..."  Šai jaunajai, skaistajai un spilgtajai sievietei bija tikai 35, meitiņa, mīlošs cilvēks, ar kuru bija ļoti laimīga, mamma, tētis, omīte, bet dzīve aprāvās brīdī, kad visam, pa lielam, vēl bija tikai jāsākas, bija iziets cauri tik daudz kļūdām, vilšanās, sāpēm...

Šo laiku līdz bērēm katru dienu domāju, cik forši mums visām bija kopā, kas vien netika darīts un piedzīvots skaistajā vidusskolas laikā un nekad es nebūtu domājusi, ka viņa nomirs tik jauna. Pa lielam, jau mēs visi kādreiz nomirsim un kādreiz "tur augšā" tiksimies, bet man šķiet tik negodīgi, ka mirst jauni cilvēki, kuri kādam ir bērni, kuriem ir mazi bērni... Karma, liktenis... ļoti sāpīgi...

Lūdzu, neesiet bezatbildīgi pret savu veselību, pārbaudiet to biežāk, pārbaudiet to rūpīgāk un mīliet sevi - ēdot veselīgi, atpūšoties un gūstot pozītīvās emocijas, jo pretēji, vēzis barojas un rada sev labvēlīgu vidi, tas var skart jebkuru, nešķirojot. Man paveicās, jo man šo diagnozi diagnosticēja 1.stadijā, kad vēl ir iespēja ar to cīnīties un ir iespēja to uzveikt, bet, ja tas ir novēloti... ir grūti, vai bezcerīgi. 

Lūdzu, lūdzu, mīliet sevi un esiet abildīgi arī par saviem mīļajiem