Negaidi to un dzīvo mierīgi

Tagad, kad tik daudz tiek runāts par dažādām kampaņām, kuras veicinātu cilvēkus aizdomāties un laicīgi vērsties pie ārsta, liek aizdomāties arī man un mudināt arī Jūs, mammas, vairāk domāt par savu veselību. 

Nu jau vairāk kā 3 gadi ir pagājuši, kopš man diagnosticēja melanomu. Nekad nepieļāvu domu, ka vēzis var skart arī mani, nekad, jo tas, par ko runāja reklamās, kampaņas, tas, ko dzirdēju apkārt par paziņām, draugiem, šķita tik tālu un noteikti tas nenotiks ar mani, bet... tas notika ar mani un skāra visu ģimeni.

Līdz šim, 2013.gadam, ignorēju signālus - aptūties, neskrien tik daudz , padomā par sevi! Bet, nē, rīt aiziešu pie ārsta, rīt ilgāk pagulēšu, rīt atpūtīšo... Un tā katru dienu, katru dienu domā, ka ar rītdienu Tu sāksi domāt par sevi vairāk, darīt priekš sevis vairāk. Līdz brīdim, kad saņem kā ar āmuri pa pieri:" Tas, ko mēs izoperējām, bija melanoma - vēzis." Labi, ka tajā vasarā man ļoti sāpēja mugura un biju spiesta aiziet pie ārsta, jo pat pastaigāt īsti nevarēju, un labi, ka tajā dienā biju uzvilkusi šortiņus, kad mana ģimenes ārste pamanīja šo briesmoni man uz kājas. Labi, ka  tomēr piezvanīju uz reģistratūru un piereģistrējos rindā negaidot rītdienu, vienu pēc otras, labi, ka paveicās un rindā pie onkolga man bija jāgaida tikai 2 nedēļas, labi, ka onkoloģe operāciju nozīmēja jau pēc nedēļas... Tas viss notika ļoti ātri un gumija netika vilkta. Man vēzi atklāja pirmajā stadijā, izgāju RigVir kursu, un man nebija nepieciešama ķīmijterapija, apstarošana, no kuras izkristu mati, būtu slikti. Man ļoti paveicās, bet tādēļ, ka laicīgi šo briesmoni atklāja. Man paveicās arī iznēsāt veselu mazuli gadu pēc šīs operācijas un paveicās, ka tas briesmonis grūtniecības ietekmē nesaaktivizējās atkal. Mēs riskējām, bet man paveicās. Man ir paveicies, ka varu redzēt, kā aug mani visi trīs bērni, man ir paveicies, ka maniem vecākiem nebija jāpiedzīvo sava bērna zaudījums un spēju aiztaupīt viņiem šīs sāpes. Man ir paveicies, ka nav attīstījušās metastāzes un gadā divas reizes tikai jāsaved kārtībā imūnsistēma, jo slimot atļauties es nedrīkstu. Man paveicies, ka tagad biežāk veicu dažādas pārbaudes, biežāk eju pie ārsta un kontrolēju savu veselību.

Protams, pēc šī es sāku dzīvot savādāk, man nepaveicās, jo pieņēmos svarā un nu vairs 45kg vietā ir 65kg, man nepaveicās, jo sauļoties, kas bija mana mīļākā nodarbe vasarā, es vairs nekad nedrīkstēšu, man nepaveicās, jo arī pirtīs iet vairs nedrīkstēšu, man nepaveicās, jo par solārijiem varu aizmirst, man nepaveicās, jo dažādas skaistumprocedūras, kurās izmanto ultravioletos starus es baudīt nevarēšu... Man nepaveicās, jo par katru manu nelabumu, saaukstēšanos pastiprināta satraucas visi.

Bet caur šo sitienu  "ar āmuri pa pieri", es iemācījos dzīvot savādāk, dzīvot vairāk šodien, dzīvot vēl straujāk, jo, ja nu... Ja nu viņš atkal saaktivizējas, ja nu es kaut ko nepaspēšu, kamēr vien man ir dota šī iespēja? Kā, lai zina, vai vispār, vai kaut kad viņš atkal sāks darboties un, ja nu...? "Negaidi viņu un dzīvo mierīgi. Tiekamies atkal pēc pus gada, kad nāksi pie manis atkal, Tu zini, ja kas, trešienās esmu šeit un esmu pieejama. Tā kā pēc operācijas Tev metastāzes nebija, tā kā grūtniecība Tev viņu neaaktivizēja, tas ir daudz un liek domāt, ka viņš Tev nav tendēts uz agresivitāti, tādēļ negaidi viņu," tā man atbildēja mana onkoloģe-imunoloģe pēdējā vizītē, jo nav tā, ka es par viņu nedomāju, es par viņu domāju katru dienu, kad iesāpas jekas - galva, paduse, cirkšņi, vēders, a, ja nu viņš aizceļojis kut kur? Ir grūti par to nedomāt, bet es dzīvoju un mani bērni zina, ko nozīmē medicīnas temins "vēzis" un to, ka tas nav tikai dzīvnieciņš, kurš dzīvo ūdenī un ir dikti garšīgs. Arī viņi toreiz pārdzīvoja un par mani satraucas ik dienu. 

Mammas, aizejiet biežāk pie ārsta, jo, ja atklāj vēzi laicīgi, ir iespēja dzīvot ilgāk un dzīvot normāli. Tas nekas, ka esmu nedaudz bālāka, kā pirms 4-5 gadiem, kad mans brūnums bija šokolādes tonī, tas nekas, ka pirtī nedrīkstu un īstenībā, tas nekas, ka man vairs nav 45kg, bet tas ir daudz, ka es varu dzīvot un būt kopā ar saviem mīļajiem, jo man paveicās, bet mana dēla klasesbiedra mammai gan nē, viņu vēzis piebeidza aizvadītajos Ziemassvētkos... Būsim atbildīgas par sevi un savu ģimeni...