Ne visu dzīvē vajag plānot

Aizritējušas pāris nedēļas no brīža, kad esam intensīvāk sākuši domāt par ģimenes papildinājumu. Kā apzinīgi ļaudis bijām savās galvās jau nosprauduši plāniņu, kad jāsāk aktīvāk piestrādāt pie brālīša/māsiņas, lai tas nāktu pasaulē tad, kad mēs to vēlamies – nākamā gada pavasarī. Tomēr ir dzīves momenti, kuriem, šķiet, ir vienkārši jāļaujas nevis jāplāno.

Tā arī gadījumā ar ģimenes pieaugumu. Aptuveni janvāra otrajā pusē sapratām, ka, pie velna, mēs neplānosim savu dzīvi pa minūtēm, bet gan ļausimies tam, kā kāds tur augšā būs lēmis. Ja viņš būs nolēmis, ka brālītim/māsiņai šī dzīve jāierauga vēl šogad, tad tā arī notiks, tādēļ ļāvāmies.

Februāra sākumā, dienās, kad jāseko kārtējai ikmēneša atskaitei par rezultātu, bija neliels satraukums, jo manas ierastās ikmēneša brīvdienas nesākās kā ierasts pēc plāna. Abi nedaudz satraukti devāmies pēc testa, smejot, ka, ja būs divas svītriņas, mēs gan būsim bijuši īpaši izredzētie, kuriem viss izdevies jau tik ātri. Tomēr tests parādīja, ka gaidītais šomēnes vēl nav sagaidīts, savukārt, kavēšanās iemesls, visticamāk ir nepārtrauktie stresi darbā.

Jāteic, ka pa šiem gadiem jau bija piemirsies, kā ir satraukti gaidīt testa rezultātus, ik pa brīdim uzmetot aci krāsiņām un svītriņu skaitam testā.

Tādēļ turpinām gaidīt, cerēt un paļauties, ka varbūt februāris, mīlestības mēnesis, nesīs kādu priecīgu ziņu.

Lai jums sirsnīga nedēļas nogale!