Nāvīgais bruģis

Paldies Dievam, par pēcdzemdību depresiju sāk parādīties aizvien vairāk informācijas. Nezinu gan, kam “jāpateicas” par to, ka joprojām ir daudz cilvēku (it īpaši tuvu cilvēku!), kuri ar saviem izteikumiem sievietes grūž vēl dziļāk tajā bedrē, no kuras jau tā ļoti grūti izrāpties. Tādēļ nespēju nomierināties un neuzrakstīt. Par vārdiem, kuri, varbūt pat labu gribot, visu dara vēl sliktāku. Jo, kā, nedaudz pārfrāzējot, pie nelielas tvītu apmaiņas par šo tēmu teica kāda mamma – neviens, kurš ko tādu teicis, neiedomājas savu vainu, kad kāds nolec no tilta.

Es neesmu speciālists, kurš varētu ieteikt, ko šādā brīdī sacīt, esmu tikai mamma, kura nevar ‘aizvērties‘. Varbūt ir kāds, kuram arī šie vārdi līdzēs, bet daudzas mammas būs pateicīgas, ja kāds ievilks elpu pirms teikt visu zemāk aprakstīto un nebruģēs ceļu līdz tiltam.

“Kas tad tev 21. gadsimtā var būt grūti?” vai “Paskaties, kā mamma X tiek galā!”

Pirmais jautājums varētu izskanēt no vecākajām paaudzēm, bet otrais jau no jebkura, kam nav slinkums ‘vārīties ne pa ķeksi‘. Jā, mūsu vecmāmiņām noteikti bija smagi veikt visus mājasdarbus pirms automatizētās tehnikas ienākšanas sadzīvē. Un, jā, arī viņas cieta no depresijas, tikai tajā laikā nebija blogu, kur par to izlasīt, no tilta nolēkušās sievietes neaprunāja rīta un vakara panorāmā, neieteica, kur meklēt palīdzību, un kā iemeslu neviens noteikti neminēja pēcdzemdību depresiju.

Liekot paskatīties uz “mammu X”, kura ar visu tiek galā, jaunajā mammā tiek nostiprināts tas, ko viņa jau zina. Viņa jau kopš pirmās dienas (vai pat vēl ātrāk) skatās uz citām mammām un pārdzīvo, ka viņai neizdodas barot ar krūti tik ilgi kā Anniņai, nomest svaru tik ātri kā Ilzītei, ikdienā izskatīties kā Baibiņai, ievērot tik precīzu režīmu kā Martiņai un vēl sakopt māju, uztaisīt ēst un izdarīt vēl 150 lietu tā, kā to šķietami labāk dara visas mammas visur (it īpaši sociālajos tīklos). Ir mammas, kuras iedvesmo citu panākumi, bet arī viņām mēdz būt brīži, kad šādi norādījumi tikai nostiprinās viņās domu: “Nu ja. Tā jau es domāju – viņas var, bet es nevaru. Man atkal nesanāk tā, kā vajadzētu.”

“Ko tu, no tādām lietām jau nevar būt depresija!”

Šo sadaļu vajadzētu izprintēt un piespraust redzamā vietā bērnu tēviem un varbūt arī bezbērnu draudzenēm, kas vienkārši nespēj saprast, ko nozīmē 24/7 būt mammai. Lai arī jau pirms kļūšanas par mammu lasīju ļoti daudz materiālu un varēju noskaitīt vismaz padsmit veidus, kā katrai prātīgai jaunai māmiņai izvairīties no depresijas, šobrīd saprotu, ka tobrīd biju tik stulba kā vidusmēra Delfu komentētājs, iedomājoties, ka saprotu visu, kam nāksies iet cauri.

Tātad, par viedo komentāru. Šajā brīdī jūs esat tikuši līdz sarunai, kur māmiņa tev atklājusi vai tu ar savu ērgļa aci esi ievērojis, ka viņai varētu būt depresija. Jautāta, kāpēc viņa tikšanās laikā “ne no kā” izplūdusi asarās, viņa nosauc kaudzi visvisādu lietu, kāpēc šodien, iespējams, ir īpaši draņķīgi. Mazulis sasmērēja jau trešo bodiju, brokastu putra piedega, veikalā kasiere bija drausmīgi neapmierināta, kurjers ar bērnu lietām kavējas un bēbīšskolai atcelta nodarbība. Tu pie sevis nosmīni par izlaisto “preileni”, bet skaļi pasaki “ko tad tu par tādām lietām uztraucies” un pievieno augstāk minēto frāzi, domās uzsitot sev pa plecu un iedomājoties, kā jaunā māmiņa smaidot notrauc asaras, pateicas tev par atgādinājumu un tavos nopelnos nu ietilpst vēl vienas ģimenes dzīves izglābšana.

Var jau būt, bet māmiņai ir REĀLI SŪDĪGI. Varbūt viņa visu dienu centās saņemties saģērbties un iziet no mājas uz to sasodīto veikalu. Varbūt viņa ar mokām mēģina apspiest panikas lēkmes un piespiedusi sevi socializēties, kā tas jādara visām veselīgām mammām, bet to stulbo bēbīšskolu atceļ un viņai ir sajūta, ka visi centieni ir totāla izgāšanās. Tā nu viņa skatās uz tevi, nomurmina kaut ko no sērijas “jā, jā, protams, es jau zinu” un cīnās tālāk. Atkal viena pati.

Neapstrīdi viņas sajūtas. Ja tev pretīmbraucošās mašīnas šoferis saka – eu, ir ziepes, manai mašīnai kaut kas nav kārtībā ar stūri un bremzēm, tad tu savelc bikses un jūs mēģināt situāciju risināt, nevis tu izstāsti aņuku, atmet ar roku un paskaidro, ka šamais kaut ko noteikti pārpratis, jo, redz, vakar viss vēl bija kārtībā un vispār mašīna taču nesen tikai izņemta no servisa.

“Depresija jau nav slimība.”

Varbūt kādreiz pie šiem vārdiem no debesīm nokritīs mācīts mediķis un paskaidros, cik nopietna un REĀLA slimība tā ir, ka tā ir ar iespējami letālām sekām un nepiemeklē tikai pa pusei jau sajukušos vai pirms gadiem pieciem emo kultūrai piederējušos. Līdz tam – izglītojieties paši un ar savu nezināšanu un neizglītotību nekaitējiet depresijas slimiekam.

“Bet vai tad tu neesi priecīga, ka tev ir bērniņš?”

Pirms šī tik ļoti labi gribētā teikuma aiz sarunas biedrenes muguras vajadzētu pacelties milzīgiem plakātiem “atcelt, ATCELT!”. Jo šis ir viens no briesmīgākajiem teikumiem, ko pateikt jaunajai māmiņai, lai gan maskējas kā “meklē visā pozitīvo” izteikums. Protams, tu vēlies vērst viņas uzmanību uz to, ka viņai ir mazulītis un pārējais ir mazsvarīgi. Varbūt, krāsu paspilgtināšanai, tu vēl piemini citas sievietes, kurām neizdodas tikt pie bērniņa vai bērniņš ir zaudēts. Bet, ko tad lai māmiņa atbild? Protams, viņa ir laimīga par savu mazo dzīvībiņu. Protams, viņas sirds kūst, kad mazais iemācās smaidīt, smieties, pārrāpot pāri istabai vai izdot pirmās vārdam “mamma” līdzīgās skaņas. Bet tas nenozīmē, ka viņa šajās rūpēs tiek galā ar visu, ko vēlētos. Visticamāk, viņa tev atbildēs – jā, protams vai vismaz it kā esmu. Tomēr ne visas skaļi turpinās ar “bet”, dzirdot, cik nenozīmīgas tev lielās laimes fonā šķiet viņas depresijas problēmas.

“Tikai” depresija

Šeit vēl varētu pievienot daudz un dažādu labi gribētu izteikumu un padomu, bet galveno domu, cerams, jau ir iespējams satvert. Tas jau tikai slinkums, iedzer kafiju ar draudzenēm, tad pāries, tev jāsaņemas vīra un bērnu dēļ, bet tu taču pati gribēji bērnu utt. Liekas, ka tās jau tikai nevainīgas frāzes, bet depresijā esošam cilvēkam tas iedarbina zobratus milzīgai mašīnai, kas to vien dara, kā dienu no dienas graužas cilvēkā, spiež pie zemes un bļauj ausī, cik bezcerīgā situācijā tu tagad esi, nav jēgas pat mēģināt tikt ārā.. un sieviete notic, jo ar grūtībām atklājot savas sajūtas kādam citam, viņa dzird – ko tad tu āksties, tu nemaz necenties, saņemies, uzkrāsojies, nomazgā traukus un tad jau būs labāk.

Sieviete, kura jau tā mokās, nespēj sevi pieņemt un domā, ka nav pietiekami laba, tādā situācijā dzird – kas tad tās par problēmām, tu neko nesaproti, tu vispār nezini,  kas ir problēmas, tu esi vainīga, ka tā jūties! Re kā, es nemaz neredzu to kā problēmu un man noteikti izdodas ar to tikt galā. Uzkrāsojies taču, re, māja tev arī netīra un vakardienas zupa arī noteikti nebija garšīga. Pacenties taču vairāk!

Tā nu nabaga sieviete cenšas un nabaga sievietei nesanāk tā, kā gribētos, tikai šoreiz viņa vēl jūtas vainīga par to, ka tā jūtas, jo viņai, redz, nevajadzētu tā justies, jo viņai taču ir jumts virs galvas, bērns, vīrs, mašīna, suns un vispār, kā kāds vēl var pagūt atgādināt, bērnu kopšanas atvaļinājums.

Varbūt jaunā mamma spēj atsevišķās dienās saņemties, aiziet uz teātri vai kafiju ar paziņu, bet varbūt viņa nespēj pat izturēt domu par iziešanu sabiedrībā, ka kādam var nākties mēģināt skaidrot, kas ar viņu notiek, saņemot pretī kaunināšanu un neticību. Depresija uzreiz nenozīmē, ka mamma sēž tumšā stūrītī un neaprūpē bērnu, ļoti iespējams, ka viņa dzied mazulim dziesmiņas, ģērbj glītos kostīmos, iet uz bēbīšskolām (ja tās, sasodīts, neatceļ) un citi neko pat nenojauš. Bet, iespējams, tajās retajās reizēs, kad viņa iziet ārpus mājas, viņa ir tik nogurusi un sabijusies no iespējamās sarunas, ka peld jocīgā mākonī un nespēj normāli komunicēt.

Noslēgumā “Nu, ko tad tu darīsi– no tilta lēksi, vai?”

Patiesībā sakot, es ceru, ka šāds teikums ir tik absurds, ka to neiedomāsies pateikt neviena, pat visnīgrākā vecmāmiņa vai sarkastiskākā draudzene. Jo, lai arī cik augstāko izglītību, gudru grāmatu, naudas vai gudru padomu būtu jaunās māmiņas kontā, ja viņai ir pēcdzemdību depresija, ir ļoti iespējams, ka viņa par šādu iespēju ir iedomājusies. Nepasniedz viņas ceļam uz šo tiltu vēl vienu bruģakmeni.

Punci

Vairāk par autori viņas blogā – Ļauj man sacīt

Iveta Parravani,

Latvijas pirms un pēcdzemdību depresijas biedrības vadītāja

www.debesmanna.com