Nav variantu -sevi ir jāmīl!

Reiz biju kādas psiholoģes lekcijā ,un tur teica,ka tikai tad,ja mēs būsim laimīgas kā sievietes mēs varēsim būt labas sievas un mammas. Jāsaka ,ka no tā laika ar vien vairāk par to aizdomājos un ik pa laikam pieķeru sevi pie domas,ka ir jādomā par SEVI!

Tad nu šis trešais uzdevums vēl vairāk lika pildīt manu apņemšanos,kas jau kādu trešo gadu ir manī. Jā ,es apņemos,tad daru un tad pienāk kaut kas ,kas visu noliek maliņā. Jo citi ir svarīgāki ,par bērniem jādomā, par vīru jādomā ,par darbu ....un es ...nu gan jau!!!!

Tomēr jau no pagājušā gada MK ikgadējā porjekta sievietēm -mammām ,es saņēmu tādu kā grūdienu,kad ir jāpilda sava apņemšanās ,jo tas ir svarīgi.

Tad nu jau pagājušā gada nogalē es sāku pamazām veltīt laiku sev. Un šī apņemšanās tika arī uzskatīta par galveno trešajā uzdevumā- piever acis uz citiem ,ieliec sevi pirmajā vietā!

Lielu spērienu man deva filma -Sliktās mammas . Abas daļas skatoties sapratu,ka par sevi ir jārūpējas un sevi ir jāpalutina. Bērni daudz ko var izdarīt paši ,galvenais mums tas ir jāļauj! 

Tad nu mēģināju veselu nedēļu nekārtot māju pati,bet pastāstīt ,pamācīt kā ko darīt , un visu darīja bērni. Protams bija- kāpēc man jāsakārto,ja to izdarīja kāds cits. Tomēr ar katru dienu šī audzināšana ieiet sliedēs. Vakarā sakārtot mantas, ja nē ,no rīta viņas tur pat mētājas, atrast nevar un mamma nav salikusi vietā. Paiet laiks un mantas tiek noliktas vietā,protams tas nenotiek uzreiz ,bet lēnām. Cīnos ar sevi,lai neieviestu savu kārtību,bet pieciešu nekārtību un audzinu.

Otra lieta ,ko ir grūti pieņemt- vīrs piekārto māju, saliek traukus un citas lietas kā viņam šķiet labi. Protams ,ka man patīk sava kārtība. BET....ja arī es gribu atpūsties un atvilkt elpu ,jāmācas ir tas pieņemt ,ka viņš to darīs citādi,bet darīs.Un tas ir superīgi. Pa to laiku varu izdarīt kaut ko ,kas man ļoti patīk!

Darbu dalīšana- es eju ar bērniem,tu gatavo ēst vai otrādi. Nevis es skatos tv un tu dari visu un bērni spēlē telefonus. 

Un protams - tiec prom no mājas un atpūties. Ar draudzenēm biju ieplānojusi doties 24h izbraucienā uz SPA. Saslima mazais čalis,kuram temperatūra uzkāpa līdz 40 .Bet otrā dienā nokrita. Iekšēji mocīja sirdsapziņa- bērns slims ,nu kā tu dosies kaut kur atpūsties!!!! 

Bet bērniem ir divi vecāki! Tad nu nedaudz grūtu sirdi ,bet vīra atbalstīta ,beidzot pa desmit gadiem biju prom no mājas pa nakti bez vīra, bez bērniem un tā nebija slimnīca. 

Lai arī tas laiks paskrēja nemanot un šķita ,ka gribu vēl kādu dienu miera un atpūtas,tas bija sākums. Nolēmām ,ka ar draudzenēm šo ieviesīsim kā tradīciju ,vismaz reizi gadā aizdoties prom no ģimenēm un atpūsties ,un laiku veltīti tikai sev!

Mana atpūta ir arī kūku cepšana. Šogad esmu apguvusi ko ļoti sev kārotu-Macaronu cepšanu ,tad nu arī to varu ieskaitīt kā plusu sev. Laiku sev -daru to,kas man ļoti sagādā prieku.

Saprotu,ka uz pilnību vēl tālu ejams! Un te nonāku tādā kā pretrunā- gribu tikt vaļā no perfekcionisma,kas ir pārāk pārņemta ar ģimeni, bērniem ...,bet nonāku pie sevis,kur arī prasās sasniegt idiālo- atpūtu, hobiju un .....jā....

Laikam jau vienmēr būs kāds grāvis kurā iebraukt! Tad nu centīšos turēt visu līdzsvarā- atpūsties pati un nedarīt savai veselībai pāri, paralēli mācīties nodarbināt un iemācīt bērniem pašiem par sevi parūpēties(noņemt slogu no saviem pleciem), sadalīt darbus ar vīru ,lai visu nav jādara man un lai mani netracinātu,ka viņš ir sakārtojis lietas citādi ,nekā man tas patīk.Un veltīt laiku saviem hobijiem . Tomēr mīlēt savu ģimeni un pavadīt laiku kopā ar viņiem! 

Izklausās perfekti!!! 

Paldies MK par šo projektu, paldies jau tagad Diānai Zandei,jo jaunajā raidījumā viņa runāja par perfekcionismu un tur es sevi ļoti saredzēju! Un paldies arī manai ģimenei,jo par spīti visām grūtībām mēs esam kopā un cīnamies lai arī tas nebūt nav viegli!