Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Laiks skrien vēja spārniem un beidzot ir uzradies mazs brītiņš, kad varu pastāstīt, kur esmu pazudusi. Es ar interesi vēroju sievietes- māmiņas, kas veido savu biznesu. Es zinu, ka man nav tas dots, tapēc nemaz nemēģinu. Mēs sievietes sev diezgan bieži uzdodam jautājumus, kas es esmu, kāda ir mana sūtība uz šīs zemes. Tā ir arī ar mani. Es labprāt izmantoju iespējas, lai iemācītos ko jaunu, tas man ir ļāvis augt un rast risinājumus dažādām problēmām, kuras agrāk es iespējams nespētu atrisināt.
Viss sākās pagājušā gada 31. augustā, kad vietu kur es dzīvoju pēkšņi pārsteidza plūdi. Maza jauka upīte, kurā ūdens ir nedaudz virs potītes pēkšņi pāris stundu laikā kļuva par nevaldāmu straumi vairāku metru augstumā.
Izmisums, bezizeja un sajūta, ka tu nezini kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kam tajā brīdī bija tik nepieciešama palīdzība. Pamazām problēmas tika atrisinātas, bet palika jautājumi uz kuriem mēs nesaņēmām atbildes.
- Kapēc mūs nevēlējās sadzirdēt?
- Kapēc, lai sakārtotu pavisam vienkāršas lietas nepieciešams izmantot papildspēkus ( masu saziņas līdzekļus)?
Tā nu apzinot arī citas novada apdzīvotas vietas, konstatējām, ka problēmas visur ir vienas un tās pašas. Salikām galvas kopā un izveidojām pagasta iedzīvotāju padomi. To, ka mēs pašvaldībā neesam vēlami sapratām uzreiz, bet tas mūs neapturēja.
Ir pagājis pusgads no brīža, kad uzsākām darboties un ir padarīti labi darbi par ko ir gandarījums gan mums, gan tiem cilvēkiem, kam bija nepieciešama mūsu palīdzība.
Sākām ar pavisam vienkāršu jautājumu. Bija janvāris un mūsu mazie bērnudārznieki gatavojās tautas deju skatei. Gadu iepriekš mazie dejotāji nesaņēmu augstāto vērtējumu skatē, jo nebija vienota deju kolektīva tēla, tas ir, tērpi bija sakomplektēti no tā, kas ir. Kopā ar deju kolektīva vadītāju griezāmies ar iesniegumu pašvaldībā. Saņēmām atteikumu, neskatoties uz to, ka kaimiņu pasvaldības ar lepnumu jau atrādīja savu ieguldījumu mazo dejotāju sapošanā, gatavojoties dziesmu un deju skatei, mūsu mazie dejotāji palika ar veciem cauriem svārkiem.
Es pa šiem gadiem esmu pieradusi pie vienaldzības un atteikumiem. Ko darīt? Jebkurai problēmai ir iespējams atrast vairākus risinājumus. Sēdāmies pie galda un tapa vēstule. Ar šo vēstuli uzrunājām mūsu vietējos uzņēmējus. Pēc diviem mēnešiem mūsu mazie dejotāji uzstājās skatē ar jaunajiem tērpiem un izcīnīja iespēju doties uz Dziesmu un deju svētkiem.
Man ir patiess gods pazīt šos vienreizējos cilvēkus, kas sniedza mums palīdzīgu roku. Runājot ar tādiem cilvēkiem tu saproti, ka vēl viss mūsu valstī nav tik slikti. Ir cilvēki, kas nav vienaldzīgi, kas ja nevarēs palīdzēt savādāk viņi uzsmaidīs un būs ar mums kopā domās.
Un tas palīdzēja.
Ir realizēts labs projekts, kas palīdzējis saliedēt cilvēkus un parādījis, ka kopā mēs varam izdarīt daudz.
Ar ko gribu teikt, ka nav vārdu, to nevar izdarīt ir jautājums, kas jādara, lai to varētu izdarīt.
Ir deputātu, kas grib darīt, bet viņiem to neļauj. Kompānija, kas atbalstu vienu konkrētu cilvēku ir pārākumā, kā saka tā balso, saucās "koalīcijas balsojums" , reizēm pat nesaprot par ko balso, bet četras rokas kā sveces ir gaisā.😀
Tas, kas mani sliktā ziņā fascinē - pašvaldības deputāti tak vietējie vien ir, bet vēlmes ko darīt ir retajam.