Nauda spēj visu - nopirkt policiju, pazemot cilvēkus un atstumt miesīgus bērnu

Kļūstot par vecākiem, manuprāt, abiem vecākiem ir jāapzinās atbildība, ka bērns nav automašīna, kuru sagribas, "uzražo", bet, kad apnīk, pārdod un nomaina pret citu "rotaļlietu". Kādēļ Latvijā likumdošana ir tik problēmātiska un tiesu sistēma ir tik gara? Kādēļ cilvēki tiesā vēršas reti, pieciešot viņu parkāptās tiesības? Tieši tādēļ, ka tiesu process ir ļoti garš un likumi veidoti ne priekš tautas.

"Tēti, varēsi, lūdzu, samaksāt daļu par vokālajām nodarbībām? Mamma tā arī nesaņēma naudu par septembri, bet tūlīt jau jāmaksā par oktobri... Jā, es eju, man patīk un man gribas... Bet Tu apsolīji, Tu mammai apsolīji...Labi... " ( asaras acīs, bērns sēž, raud noliekot telefona klausuli pēc sarunas ar tēvu). Šoreiz mammas, sievietes, laikam ir pienācis laiks stāstam, kuru iepriekšējos blogos esmu solījusi, ceru, ka tas palīdzēs kādai mammai izkļūt no bedres, no bezdibeņa, palīdzēs kādai, kura pašlaik ir viena ar bērnu, ticēt gaismai tuneļa galā...

Viss sākās pirms vairāk kā 10 gadiem

Biju ļoti jauna, viena audzināju dēlu, jo biju šķīrusies ar dēla tēvu. Nebija viegli, cīnījos, darīju, jo man taču vēl visa dzīve bija priekšā un man bija jārūpējas par savu dēlu. Ar vadību vienojos, ka strādāšu darba dienās no 10-18tiem, lai paspētu dēlu izņemt no bērnudārza, sāku jau nedaudz kāpt pa karjeras kāpnēm no pādevējas liela zīmola apģērbu veikalā, līdz vadītājas palīdzei, plānojās arī paaugstinājums - vadītāja jaunā šī veikala tīklā, bet es nolēmu pieņemt citu darba piedāvājumu - menedžere apģērbu-apavu veikala tīklam. Vēlējos izaicinājumus, jā, vēlējos arī vairāk naudas...Kā jau jauna un naiva, neiedomājos, ka tur apakšā šim darba piedavājumam ir pavisam kas cits... Uzņēmuma īpašniekam es biju iepatikusies. Tā nu es muļķīte uzķēros, uzķēros tā pamatīgi. Strādāju no rīta līdz vakaram bez brīvdienām, pa dienu birojā, vakaros mājās pie datora, kad dēls jau gulēja. Komandējumu laikā dēlu pieskatīja mani vecāki. Iespējams arī Tev lasot šķitīs, komandējumi, nu kādi tur komandējumi - pludmale, veikali, dārgas viesnīcas... Nekā nebija - īrēts dzīvoklis, darbs no astoņiem rītā, visa diena pie sadarbības partneriem izvēloties kolekcijas, tad vakarā visi pasūtījumi - simtiem modeļu bija jāsavada datorā ar aprakstiem, sarēķinot pārdošanas cenas, plus javada visi komandējuma izdevumi, arī bosa izdevumi - restorāni, kažokādas, zelta pulksteņi, mistiskas ķēdītes, drēbes, končas, jā, pat katra konfekte, šnaba pudele, kurai tika iztērēts kaut viens dolārs, bija jābūt ievadītai un šīs mistiskās ķēdītes bija vēl kādai tādai pašai kā man, tikai, kura dzīvoja mājās nestrādājot, baudot šos visus labumus.  ( to es uzzināju tikai pēc kāda laika, jo šis boss teica, ka esot brīvs, māju viņam tīrot māsa, kura ik pa laikam pie viņa dzīvojot. Smieklīgi, vai ne? Ar tagadējām smadzenēm es to visu ļoti labi apzinos)

Kad vēlējos aiziet, sekoja pirmie sitieni

Es sevi biju pierādījusi kā labu darbinieku, ar labām idejām, produktīvām idejām un to, ka es reāli strādāju, daudz labāk par vecām klaču vecenēm, kuras kādreiz sauļojas miljonāra Krūmiņa mājā un pie viņa baseina, kuras iedzer kopā ar VID darbiniecēm un, kuras ātrāk uzzina par kārtējo VID pārbaudi, jo bija taču par ko baidīties - kases lentas un kases aparāti. Pie tiem gan mani nelika, taču vēlāk es sapratu, kas tur īsti notiek.

Kad teicu, ka es to vairs nevaru, jo biju pārgurusi gan fiziski, gan morāli, biju kā zombijs, dabūju pirmo reiz pa muti. "Tas, lai Tu saprastu, ko Tu pasūti. Ja nepārdomāsi, cietīs Tava ģimene. "

Protams, biju pārbijusies, protams, pēc tam sekoja kāds spīdīgs štrunts un atkal viss ievirzījās ierastajā ritmā - strādāju, viņš dzēra, spēja to darīt par nedēļām. Es izveidoju jaunu nozari šim uzņēmuma, bijām vieni no pirmajiem, kas to ieveda Latvijā, viņš man par šo ideju solīja 10% no apgrozījuma un 10% no iepirkuma summām. Protams, dokumentāls aptiprinājums tam apakšā nebija. Tad solīja - pagaidi, lai atsperamies un tad viss būs. Nebija nekas. Nolēmu atkal aiziet un tad dabūju pa muti tā, ka bija jāsauc Ātrā palīdzība. Gulēju slimnīcā ar lauztu degunu, smadzeņu satricinājumu un visu seju vienos zilumos, protams, kāds sitiens trāpīja arī pa muguru, kājām brīdī, kad slēpos zem galda. Mediķiem viņš pateica, ka esot nokritusi... Tādēļ viņi policiju uzreiz neizsauca. Slimnīcā izstāstīju visu, kas īstenībā notika, atnāca policisti, sarakstīja dokumentus... Slimnīcā katru dienu man palātā ienesa jaunu rožu klēpi, kuru es liku aizvākt, par ko brīnījās sanitāres, es teicu - gribat, ņemat, man tās nevajag. Izrakstoties no slimnīcas, vēlējos aizbraukt no Rīgas, aizbraucu uz laukiem, bet tur mani priekšā sagaidīja jau viņš. Tas esot bijis dzērumā, viņš ļoti nozēlojot, viņš mani ļoti mīlot, lai mēs kopā braucam uz māju, kuru viņš būvē mums.... ( tiešām par to tragad smiekli nāk). Viņam nevajagot nevienu citu, tikai mani, esot ar mieru atteikties no citām, jo beidzot esot sapratis, ka mīlot mani. Tas bija murgs. Protams, es noticēju, ka cilvēks bez manis negribēšot dzīvot, nevarēšot dzīvot.

Izrādās, ka arī ierosinātā krimināllieta tiek atsaukta, šād vēstule man atnaca pa pastu... Kur tur vēlme cīnīties, ko mainīt, mīļie? Pārcēlos pie viņa uz māju, man bija savs auto, tajā laikā ļoti labs auto, tikai katru dienu tajā braucot, es raudāju. Man bija pamatīga depresija, negribēju neko, tikai nomirt, jo nespēju tikt no šī visa vaļā un jutos nelaimīga. Labi, ka tā bija vasara un vecāki ieteica puiku pieskatīt. Katru mēnesi viņš man jautāja, kādēļ es neesot stāvoklī, viņs ļoti gribēja, lai es palieku stāvoklī. Tad atkal sekoja kārtējais komandējums, komandējums uz Ķīnu, kur cilvēka dzīvībai vērtība nav vispār. Es stāvēju lidostā un raudāju, teicu, ka nevēlos braukt, jo esmu nogurusi, piekususi, bet viņs teica, šoreiz tik daudz nestrādāsim, vairāk atpūtīsimies. Jā šoreiz viņš atpūtās, viņš dzēra no rīta līdz vakaram un šoreiz vēlējās atriebties par visu - par policiju, jo tāpat es viņam neko nevarot izdarīt, man taču atnāca atteikums uzsākt krimināllietu. Nu, ko es tādam varenam padarīšot, katrs sitiens būšot par to, ka es viņu novērtējot par zemu, viņš taču ir viņš, kruts... Tā viņš mani sita vairākas dienas, es varēju bļaut, cik gribēju, ja arī kāds dzirdēja, tad palīdzēt nevarēja. Šoreiz viņš vairāk sita pa rokām, kājām, muguru, galvu matu daļā un vēderu... Tad viņam nāca apskaidrības mirkļi:"Piedod, mīļā, es tā negribēju, nezinu, kas man bija uznācis, droši vien kāds būs nobūris, kāds negrib, lai mēs esam kopā, kāds grib, lai es Tev to nodaru..." Tā nedēļu es pamazām atkopos no sitieniem, viņš no dzeršanas un sākām strādāt, vilku bikses, lai zilumus neredz, bet karstums tur bija nežēlīgs, rokas, kuras nebija nosegtas, bijas vienos zilumos. Varēja redzēt ķīniešu sejās jautājumu, bet tikpat ātri viņi saprata atbildi, taču arī viņi uzskata, ka nauda var visu, ja viņš ir bagāts, viņš var darīt jebko... Ejot uz dzīvokli pēc kārtējās darba dienas, viņš ieveda mani kažokādu veikalā un teica:"Izvēlies, kuru gribi, es Tevi mīlu un nopirkšu jebkuru." Es pateicu:"Man nevajag, es negribu, ne par šādu cenu, viņš bija niksns, sarkans aiz dusmām, bet pārdevēju sejā tikai pasmaidīja un teica:"Viņai te nekas nepatīk." Droši vien pārdevēji domāja, cik es augstprātīga, izlepusi un kārtējā biezā sieviņa nezina īsti, ko vēlas....

Punkts uz i

Atlidojot mājās, es viņam teicu, ka vēlos apciemot dēlu un vecākus. Viņš brīnumainā kārtā mani palaida vienu, izmaksāja darba algu par kārtējo mēnesi un teica, lai atpūšos. Es sevi vairs vispār nemīlēju, dzīvoju kā robots. Atļaujot man aizbraukt uz laukiem, viņam bija cits plāns - kārtējās mīļākās apciemojums, tā viņam ļoti patika, jo tā ar viņu sadzēra, filmēja mīlas ainas un man sūtīja e-pastos.. Nolēmu pēc laukiem padzīvot pie vecākiem Rīgas dzīvoklī, strikti pateicu, lai nesaka, ka es tur esmu. Mašīnu atstāju pie biroja. Kad cilvēks bija iztusējies, izbaudījis visus gultas priekus, nokāpis no korķa, aizgāju uz biroju, jo tur bija daudz cilvēku un pateicu, ka šodien mājās nebūšu, vairs vispār nebūšu. Zināju, ka birojā, kur kabinetos ir tik daudz cilvēku, viņš neuzdrošināsies pret mani pacelt roku. Viņš aizbrauca darīšanās, bet es - noliku mašīnas atslēgas un aizgāju. Nopirku i-netā lidojuma biļeti vienā virzienā mums abiem ar dēlu un mēs aizlidojām.

Tāpat no viņa nebija miers

Kādas vien vēstules viņs man nerakstīja, kāda maita, krople... ka bez manis dzīvot nevarot... bija visādi. Kādu laiku padzīvoju pie māsīcas Īrijā, arī strādāju. Man sākās veselības problēmas, arī dēlam un nolēmām atgriezties mājās, sameklēju darbu, protams, atalgojums bija niecīgs, bet ar kaut ko jau bija jāsāk un mums bija rezerves, jo biju iekrājusi summiņu, lai spētu Latvijā atsperties. 

Un sākas viss no gala...

Viņš tomēr mani atrada, uzmeklēja, viņš esot zinājis visu, pat datumu un laiku, kad es ielidoju Latvijā. Viņš žēlojās, ka bez manis nevarot, ka esot pat uzsācis lietot antidepresantus, ka tikai tagad esot sapratis, ko vienmēr ir mīlējis... Viņš beidzot vēloties īstu ģimeni, tā, kā viņš dzīvojot, esot murgs un elles mokas. Viņš došot man laiku viņam noticēt, neviens cits mani tā nemīlēšot, jo viņa mīlestība esot īstā. Palēnām es viņam noticēju, lai arī pateicu, ka kopā mēs nedzīvosim. Piekritu pie viņa strādāt. Un tad atkal sākās... Nē, sist viņš man vairs nesita, bija tikai emocionalais terors, sapulcēs viņš pazemoja ne tikai mani, bet arī visus citus darbiniekus, meklēja iemeslus, kā samazināt algas, lai tikai varētu sev pili būvēt - toreiz pat BEZ TABU pie viņa bija, jo māja nav saskaņota būvvaldē, tā aizsedz kaimiņiem dienasgaismu. Bet viņš taču ir viņš un varot darīt jebko. Lai arī mēs kopā nedzīvojām, mēs ik pa laikam tikāmies, viņš uzskatīja mani par viņa īpašumu, ka pienākšot laiks, kad dzīvosim kopā. Es paliku stāvoklī, biju pārsteigta, šokā, jo tas nebija manos plānos, bet viņš to gaidīja un esot zinājis jau pirms manis. Kāds rožu klēpis man bija... Esmu beidzot stāvoklī. Pat aizveda uz pirmo sonogrāfiju, gaidīja gan aiz durvīm. Vēlējās zināt, vai viss ir kārtībā. Man toreiz teica, ka pastāv risks spontānajam abortam, jo esot asinsizplūdums. Esot jāgaida, kad tas notikšot. Viņš, protams, bija vīlies un ļoti cerēja, ka nekas tāds nenotiks. Man ģimenes ārste ieteica aiziet pie dr. Gaiļa ( toreiz viņš vēl bija dzīvs), es aizbraucu un dakteris pateica, ka viss ir kārtībā, tikai piedzemdēt gan es pati nevarēšot, jo priekšā esot siena( sinehija), nevis asins izplūdums.  Tā nu parakstījām līgumu ar dakteri, lai viss būtu droši un dakteris arī būtu tas, kurš taisīs ķeizargriezienu. 

Jauns dzīvoklis, plašumi un brīvība

Tā kā biju stāvoklī, viņš nolēma man noīrēt lielāku dzīvokli, par to maksāšot viņš pats. Bija man savs auto, bet uz uzņēmuma vārda, kad piedzimšot meita, pārrakstīšot uz mana vārda. Mēs nedzīvojām kopā, tikai tikāmies un kopā pavadījām nedēļas nogales, ja viņš nebija uzkāpis uz korķa. Tā nu mēs ar dēlu un meitiņu puncī dzīvojām īrētā dzīvoklī, strādāju pie meitas tēva viņa uzņēmumā un lēnām sapratu, ka mēs ar meitas tēvu nekad nebūsim kopā, jo lielāks auga mans puncis, jo vairāk zināju, ka šādu dzīvesbiedru un cilvēku, es līdzās sev un saviem bērniem, nevēlos. Vārdi par mīlestību, man šķita pretīgi, jā, es viņu ienīdu ar katru dienu arvien vairāk un vairāk. 

Nometu dzīvokļa atslēgas, lai atved nepieciešamās lietas slimnīcai

Meitiņa piedzima priekšlaicīgi, ātrāk, nekā bija plānots ķeizars. Ar salūtu, jo Latvija tad svinēja 90 gadu jubileju.  Uz slimnīcu aizbraucu pati, jo naktī sajutos slikti. Auto novietoju pie slimnīcas, jo neplānoju, ka nebraukšu vairs majās viena. Slimnīcā man pateica, ka jāpaliek. Tad nu aizsūtīju sms meitas tēvam, ka esmu slimnīcā un man nepieciešama soma ar visu vajadzīgo. Viņš piebrauca pie Dzemdību nama, es viņam pa logu nometu atslēgas un viņŠ atveda somu. Es viņu pat nesatiku, mani aizveda uz operāciju zāli, jo ķeizargrieziens bija jāveic pēc iespējas ātrāk. Viss tiešām notika ļoti ātri, bet meitiņu man neparādīja, jo ievietoja inkubatorā. 

Viņai ir tik skaistas drēbītes un viņa ir ļoti līdzīga tētim

Dakteris bija atļāvis tēvam apciemot meitu, kamēr es vēl gulēju pēcoperāciju zālē, jo man bija sarežģījumi. Kad medmāsiņa mani apciemoja, teica, ka meitiņai viss būšot labi un viņai esot tik skaistas drēbītes un viņa esot ļoti līdzīga tēvam. Es raudāju, ļoti, ļoti raudāju, ne jau no tā, ka man ir bērns un es to negribētu, bet man bija sāpīgi dzirdēt, ka viņa ir līdzīga tēvam, es to ļoti nevēlējos. Negribēju, lai viņa līdzinātos viņam gan vizuāli, gan emocionāli. Viņš mani apciemoja tikai nākamajā dienā, pajautāja, vai bērnam viss ir labi un teica, ka atbraukšot vēl. 

Priecājies, ka mājās Tev nebija jābrauc ar trolejbusu

Kad braucām no slimnīcas mājās, mums nebija nedz rozā baloni, nedz puķes uz auto, tikai nomazgāts melns liels džips ar tumšajiem logiem, kurš bija novietots pie paša dzemdību nama sliekšņa. Es iesēdos mašīnā, raudāju, asaras bira kā pupas, jo baidījos, kā viena tikšu galā ar bērniem, nu jau diviem un, kā es tikšu prom no meitas tēva. Viņš jautāja:"Ko Tu vēl gribi? Priecājies, ka atbraucu un Tev nebija jābrauc ar tramvaju mājās..." 

Māmiņalga viņa kontā, bet mums no tās ne kapeikas

Tā kā viņam bija lielāka oficiālā alga, nolēmām māmiņu algu noformēt uz viņa un viņš man to pārskatīšot. Toreiz viņam bija 3 uzņēmumi un visos trijos viņš bija noformēts kā algots darbinieks. Māmiņalga katru mēnesi sanāca 1200lati, taču nevienu mēnesi viņš mums to neparskaitīja. Es atgriezos darbā jau 3.nedēļā pēc dzemdībām, birojā bija mazuļa gultiņa, šūpoles, jā, tā es strādāju. Viņš man maksāja algu, no kuras man pašai bija jāsedz dzīvokļa izmaksas un visi izdevumi. Meitai viņš nedeva nevienu centu, dažreiz atveda drēbes no Turcijas, vai Ķīnas. 

Pamazām sāku dzīvot arī sev

Gāja laiks un sāku dzīvot arī sev, pārvācos uz citu, lētāku dzīvokli, darbā viņu manīju arvien retāk, jo "plosti" viņam bija biežāki un garāki. Jāklausās viņa murgi bija retāk. Gājām ar bērniem uz kino, braucām ciemoties uz laukiem, strādāju tikai darba dienās, sestdienās atpūtos. Dēls aktīvi sportoja, braucām uz sacensībām.  Līdz sapratu, ka vēlos sakārtot arī savu privāto dzīvi, ka vajadzētu cilvēku sev blakām, kurš būtu gatavs būt kopā ar mums tādiem, kādi mēs esam, visiem trim. Bija laiks, kad man bija vīrietis, bet tas nebija cilvēks, ar kuru dalīt gan gultu, gan dzīvi. Kad meitas tēvs to uzzināja, gāja pa gaisu, teica, ka nositīs visus - mani, viņu, manu ģimeni, ka atņems meitu, bet tad es vairs nebaidījos, ko es varēju zaudēt, vēl kādu reizi pa muti dabūt? Vēl vairāk pazemojumus dzirdēt? Es viņam turējos pretim, es pateicu, ka vēlos normālu dzīvi, vēlos savu dzīvi un, lai viņs dzīvo tā, kā viņš pats vēlas. 

Nomainīju telefona numuru una izgāju no darba

Nolēmu viss - šoreiz, vecīt, aizieju arī no darba. Paldies par pieredzi, par rūdījumu, jo tieši caur Tevi sapratu, ka šādu dzīvi un šādu cilvēku sev blakām nevēlos, esmu pelnījusi, ko labāku un zinu, kas tas ir. Lai pilnībā norobežotos, nomainīju telefona numuru, nomainīju dzīvesvietu. Meklēju jaunu darbu. Nākamais, kas mums bija jāsakārto - finansiālā puse, jo pus otru gadu viņš nemaksāja ne vienu centu, kā arī gadu savā kontā saņēma 1200latus Māmiņu algu. Māmiņu algu varot pārrakstīt tikai tad, kad šis vecāks atsakās par labu otram, bet viņs taču to nedarīja. Runājot par alimentiem, arī tas r visai garš un sarežģīts process, kad viņš saprata, ka iešu uz tiesu, viņš sāka maksāt 90eiro, toreiz tas bija likumā noteikts, pašlaik viņš katru menesi atgādinot un lūdzoties maksā 100eiro uzturlīdzekļus meitai. Lai arī skaidri apzinās, ka šī summa ir smieklīga, tur ir viss - gan apgērbs, gan ēdiens, gan elektrība, transports, pulciņi, zāles utt., mammas noteikti zinās, kā šī nauda tērējas. 

Dzīve sakārtojas

Pašlaik esmu precējusies, vīrs ir pieņēmis manus lielākos bērnus un visi kopīgi dzīvojam savā mājā un audzinām mazo meitiņu - māsiņu. Esmu uzsākusi savu biznesu, palenām, viss sakārtojas, bizness lēnām iet uz augšu, attīstās. Ar to man pagaidām pietiek, lai arī, protams, gribētos vēl un vēl, gribētos vairāk to, skaistāku šo, bet tad, kad tam būs labvēlīgs laiks, tas noteikti būs.

Vēlos dziedāt un iemācīties pareizi dziedāt

Šovasar lielā meita izteica vēlmi mācīties dziedāt, dziedāt tā pa īstam. Tā nu meklēju visādas iespējas, zināju, ka mūzikas skolu nevēlos, zinu, ka no dziedāšanas tur ir ļoti tālu. Atradām kādu jauku vokālo studiju, kuru vada sabiedrībā zināma dāma. Aizbraucām, aprunājāmies. Meitai ļoti patika un sapratām, ka to vēlas. Par tikšanos zināja arī viņas tēvs, viņu informējām, ja viņš vēlas, var atbraukt un visu izjautāt arī viņš pats. Viņš, protams, neatbrauca, noteikti bija darāms, kas daudz svarīgāks, nopērkama kāda skulptūra dārzam, kāds jauns šķirnes suns, vai vienkārši glāzīte jāpaceļ. 

E-pasta sarakstēs viņš bija ar mieru papildus šiem 100eiro, kurus viņš mēnesī( arī ne vienmēr) ieskaita, ieskaitīt pusi no vokālo nodarbību summas. Taču pirmajā mēnesī to neizdarīja un meita nolēma viņam piezvanīt un pajautāt, bet, ko pasaka viņš:" Tu vispār uz turieni ej? Tu dziedi? Tu gribi? Arī es daudz ko gribu, es arī gribu helihopteri, bet man tāda nav. Ej un mācies parastā skolā!" Kad meita, kurai ir tikai nepilni astoņi gadi, to visu dzirdēja, viņa noliekto klausuli raudāja, cenšoties valdīt asaras, ne jau tādēļ, ka viņš neieskaitīja naudu, nē, tādēļ, ka viņš uzskata, ka viņai to nevajag. Viņam vajag uzcelt vēl kādu stāvu savai villai, nopirkt vēl kādu jaunu auto, saviem līdzšinējiem četriem klāt, nopīpēt ne tikai 1 paciņu zeltītā marlboro, bet divas, vajag nodzert veselu nedēļu, jo pālī jaunas idejas rodoties.

Mīļie, sirds ir dusmu pilna par šo nejēdzību, kas notiek. Tas nav tikai mums, mūsu ģimenē, tas ir visā Latvijā Kadēļ šie lopi, piedodiet, par izteicienu, var brīvi staigāt uz šī zemes, uzpirkt policiju, pazemot cilvēkus un ņirgāties par saviem bērniem un sievietēm, kuras šos bērnus audzina? Kādēļ viņi brīvi var dzīvot? Kādēļ citās valstīs par šādu rīcību liek cietumā, bet pie mums - lūk, sievietes, paciešat šo visu.... Ja tiesu sistēma būtu ātrāka, sakārtotāka, tā visa nebūtu. Neesi samaksājis uztunaudu, sēdi cietumā, iesit sievietei, uzņemies atbildību un sēdi cietumā.

Protams, kāds var teikt, priecājies, ka ir šie 100eiro, citi par šiem 100 būtu priecīgi. Bet es vēlos savam bērnam to labāko, kādēļ es varu atteikties no cigaretēm, alkohola, jaunām lupatām, vai jauna, moderna auto, sķirnes suņiem, trīsstāvīgas villas, kažokadas, zelta ķēdēm ap kaklu un aukstām zeltītām skulpūrām pagalmā, lai tikai bērnam būtu normāla izglītība, normāla skola, apgērbs, nākotne. Kādēļ man par to jādomā vienai tikai tādēļ, ka es vēlos bērnam vairāk kā maizi ar ūdeni? Kā tas bezsmadzeņu idiots sapratīs šo visu, ja valsts likumdošana un tiesu sistēma ir tik bezspēcīga, jo tā tāda ir radīta, priekš tādiem, kā viņš.

Šāds cilvēks var "čakarēt" gan valsti, nemaksājot nodokļus, apejot kases aparātus, nemaksājot cilvēkiem algas, būvējot neatļautu villu, braucot luksus klases auto, bet mēs maksāsim nodokļus, veicināsim valsts ekonomiku, saņemsim minimu, jo vairāk vienkārši pāri nepaliek, izglītosim bērnus, bet neskriesim ar izstieptu roku un nelūgsim palīdzību pašvaldībai, vai valstij. Jo, kas gan mums paliek pāri, ja nomaksājam visus nodokļus, ja ievērojam šos stulbos likumus un barojam šo "tēviņus"....