№16 Ilze: Mūsu talismans - Neverending (Love) Story

14. Jan 2013, 19:52

Ir kluss pirmdienas vakars…aiz loga krīt vieglas, baltas sniegpārslas. Ir tik patīkami un nomierinoši vērot to virpuļošanu aiz stikla, sēžot siltā istabā:)

Mans mīļotais ir devies atpūtas braucienā slēpot, mazais otrā istabā – mūsu lielajā gultā mierīgi čuč un sapņo kādu mazu, mīļu sapnīti:) Pirms miedziņa mazais dēliņš parāda uz mūsu bildi un kārtējo reizi pajautā, kur ir tētis? Atbildu, ka devies ar lidmašīnu ceļojumā un būs atpakaļ pēc nedēļas… Mazais cilvēciņš pasmaida un zina, ka pavisam drīz paies nedēļa un mēs atkal būsim kopā visi trīs…

Tagad es sēžu pustumsā un skatos ārā pa logu, apcerot savas attiecības ar mīļoto. Šķiet, ka tas bija tik sen un vienlaicīgi vakar, kad starp mums virmoja kvēlas mīlas jūtas! Protams, laiks maina cilvēkus, attieksmi un arī attiecības (to kvalitāti). Tagad kaisle mūs lielākoties saista divvientulības brīžos, taču mīlestība un atbildība – vijas cauri mūsu ikdienai kā paraugs mūsu mazajam dēliņam.

Laikam mūsu viskvēlākās mīlas periods, kad varējām veltīt uzmanību tikai sev un viens otram (nedalītu), bija aptuveni pusgadu pēc saiešanas kopā (sauksim to tā). Tad mums Gustaviņš vēl pat plānos nebija, katru dienu dzīvojām kā unikālu no mīlestības aspekta, izbaudījām daudzas mīlestības šķautnes – kaislību, uzticību, greizsirdību u.c. Vienu no spilgtākajiem mirkļiem es atceros, kā mēs izvēlējāmies savu maģisko tikšanās vietu – visaugstākajā Rīgas augstceltnē. Toreiz bija mana dzimšanas diena un tā kā strādājām kopā vienā darba vietā, nolēmām vakaru pavadīt kādā interesantā un galvenais – neparastā vietā… Norunājām tikties ar mīļoto vietā, kuras moto ir: „Vienīgais kokteiļu bārs debesīs ar labāko skatu pilsētā!” Ierados tur uzreiz pēc darba, viņš – pēc 15 minūtēm. Tā kā biju iedziļinājusies burvīgajā skatā, kad visa Rīga grimst pavasara sulīgajā zaļumā, nepamanīju, kā viņš pienāk… kad ieraudzīju, biju patiesi pārsteigta un samulsusi – viņam rokās bija viena liela un skaista rozā roze (ar tik lielu galviņu, kādu savu mūžu nebiju redzējusi) un man priekšā stāvēja paliela dāvanu kaste. Roze smaržoja dievīgi:) Mūs apkalpoja ļoti atsaucīga viesmīle un, neskatoties uz to, ka bārs bija pilns, viņa uzreiz atnesa vāzi ziedam un 2 šampaniešus ar ķirsīti, kas ir neiztrūkstoša sastāvdaļa. Mīļotais mudināja vērt vaļā dāvanu. Un man par lielu pārsteigumu tur bija mans sapņu rīks – profesionālais fotoaparāts, kurš kalpojis mums gadiem ilgi un nav zaudējis ne % savas kvalitātes vēl šodien. Jāsaka, ka viena no manām aizraušanām ir fotografēšana. Lai gan daru to amatiera līmenī, mans mīļotais to bija ievērojis un novērtējis, papildinot manu darba rīku arsenālu:) Uzreiz notestējām fotoaparātu un man smaids no lūpām nepazuda visu vakaru…

Tā kā bija mana dzimšanas diena, tad kā šodien atceros, ka runājām par to, kur varētu doties ceļojumā, lai notestētu jaunieguvumu un, protams, pabūtu divatā, ļaujoties jauniem piedzīvojumiem un jūtām, kā arī kaislībām. Aizverot acis, vizualizējām mūs kopā kādā skaistā vietā – ko mēs darīsim, kā redzēsim. Rezultātā izdomājām, ka dosimies uz mākslas pilsētu – Barselonu. Un arī šodien varu teikt, ka tas bija viens no mūsu skaistākajiem kopīgajiem ceļojumiem, kuru aizmirst nav iespējams… Tajā vakarā mans mīļotais ar darbiem un savu uzmanību man bija parādījis, cik ļoti viņš mani mīl, jo saredzēt to, kas otram dara prieku (manā gadījumā – fotografēšana), pieņemt to un tajā piedalīties, to var tikai no sirds mīlošs cilvēks. Mans mīļotais ir praktisks cilvēks (arī es tāda esmu) un es ļoti novērtēju to, ka viņam manas aizraušanās ir tikpat svarīgas kā man. Protams, viņš varēja uzdāvināt jebko citu, taču šī dāvana pierāda arī cieņu pret maniem hobijiem.

Mums jau ir izveidots mūsu mīlas talismans – kliņģeris. To mēs kopā izveidojām pagājušajā gadā – savā piecgadē. Kāpēc kliņģeris? Kliņģeris atgādina ciparu 8, kas austrumos tiek uzskatīts par veiksmes ciparu. Tas simbolizē: „NEVERENDING (LOVE)STORY” – nebeidzamu stāstu, cikliskumu, mērenību, pilnību.

Mūsu uzskats ir: jā iet gadi, mēs maināmies, mainās mūsu uzskati, darbs, dzīvesveids, attieksme, notikumi…taču dzīvē ir vērtības, kas nemainās (kliņģerī tie ir mazie raibie punktiņi). Un šīm vērtībām jābūt definētām visās attiecībās, savādāk attiecības nevar pastāvēt un būt kā kliņģeris.

Un tagad, sēžot uz mīksta dīvāna un grimstot atmiņās par mums, rakstu vēstuli uz balta papīra ar zilu tinti: „Punktiņš, punktiņš, komatiņš…tālāk iznāk…:)…Mi…šī nav parasta vēstule, šī ir ielūkošanās manas dvēseles dzīlēs (skan nedaudz smagnēji!).

Taču galvenais, ko vēlos tev teikt ir paldies par to, ka ikdienā sniedz man palīdzīgu roku, netaupi labu vārdu, uzklausi mani, māci mani, lutini mani, glāsti mani, kritizē mani, slauki manas asaras, liec man smaidīt vai smieties…un šo sarakstu es varu turpināt bezgalīgi:) Lai izteiktu, ko jūtu, gribu veltīt tev šīs rindas:

Es gribētu, lai šai mirklī

Tu būtu man blakus

Lai nešķir mūs kalni un ceļi,

Lai pasaule kļūtu maza, maza.

Ja tu man dotu tikai brīdi,

Lai saprastu, ko es jūtu…

Tas nav daudz, salīdzinot ar visu dzīvi.

Tikai ielūkoties tavās zilajās acīs

Un saprast, ka mīlu tevi.

Tikai šo maģisko brīdi, lai saprastu –

Mums nav šķēršļu šai lielajā pasaulē,

Lai būtu kopā mūžīgi