Mūsu svētku vainadziņš.

Lai arī šogad pirmo reiz Līgojām pilsētā,tas nemaz nenozīmē,ka varējām iztikt bez vainaga. Tad nu par spīti lietum devāmies uz tuvējo pļavu(ja to par tādu vaar nosaukt,drīzāk ceļmala),lai vismaz mazā dāma tiktu pie vainaga.

Izvēle puķēs nebija liela-bet visa laba jāņu zāle,kas zied Jāņu vakarā.Tad nu visu pēc kārtas ,kas šķita tīkams pinu vainagā.Jo pēc tradīcijām jau vajag trejdeviņas jāņu zāles.

Kamēr mamma pa pļavu ,tēti ar bērniem pa peļķēm.

Nobridušās slapjas ,bet gandarītas par paveikto devāmies mājās.

Vainadziņš tika uzlikt galvā, bildēties gan īpaši negribēja,bet galvenais jau process.

Tagad mūsu vainadziņš kaltējas -jo tur ir gan skābene,gan pīpene,gan āboliņš, gan madara, un vēl šis tas zināms un nezināms. Tējā noteikti nelikšu. Bet kādu laiku pakaltēšu lai pasmaržo istabā!