Mūsu satikšanās stāsts

Ar vīru pazīstami esam pazīstami 6 gadus ar mazu astīti. No tiem 2,5 gadus - precējušies. Ja mūsu attiecību sākumā nebūtu bijis jāpārvar attālums, ticu, ka būtu precējušies jau ilgāk. Vai arī - nebūtu vispār. Kas zina.

Mirklis kad pirmo reizi tikāmies? Pilnīgi random vietā, random laikā. Satiekoties bijām diezgan jauniņi (kaut gan, nevarētu teikt, ka tagad esam diži veci). Es - vidusskolas pēdējā kursā, viņš - augstskolas pirmajā. Jāpiemin, ka es mācījos Latvijā, viņš - Nīderlandē. Tikāmies nelielā dzīvokļa ballītē (vīna vakarā - drīzāk), Ziemassvētku laikā, kuru rīkoja manas kursa biedrenes draudzene (kuru pat īsti nepazinu). Līdz pat pēdējam brīdim apsvēru iespēju tur nedoties. Tagadējais vīrs bija draudzenes - draudzenes bijušais klasesbiedrs. Ienākot dzīvoklī, tiku sapazīstināta ar tiem, kas jau ieradušies - vai kādu jau iepriekš pazinu, neatceros, bet, katrā ziņā, viņu man stādīja priekšā kā "sensoru inženieri no Nīderlandes" un apsēdināja mani viņam blakus. Šķiet, ka pirmo sarunu veidoja mani centieni saprast, kas ta par profesiju, ko viņš apgūst. Kā jau minēju, ballīte bija definēta kā vīna vakars - dzērām daudz vīnu (protams, kautrējos par šo atmiņu). Pamazām savirzījāmies tuvāk.. Runājāmies, iepazināmies. Pēc kāda laika devāmies uz citu istabu un vienkārši ļāvāmies kaislīgiem skūpstiem (nē, ne man, ne viņam tas nebija raksturīgi :D). Tā arī pavadījām vakaru, naktī viņš teica, ka jādodas uz vecāku mājām, jo vecākiem apsolījis būt tur - kā nekā, pirmā diena Latvijā, pēc pirmā studiju semestra Nīderlandē. Palūdza manu numuru, teica, ka piezvanīs. Neticēju, ka tas tiešām notiks.

Bet. Pēc pāris dienām viņš zvanīja. Sev par apkaunojumu pirmajā brīdī neatcerējos viņa vārdu, bet sarunas laikā tas uzpeldēja manā atmiņā. Sarunājām tikties. Un turpmākie pāris randiņi pagāja ļoti tikumiski un rezervēti - runājāmies, dzērām tēju, pastaigājāmies. Svētku brīvdienas pagāja, viņš devās turpināt studijas ārpus Latvijas, es metos iekšā mācībās. Nevarētu teikt, ka pirmajā brīdī zināju - viņš ir mans īstais un vienīgais. Manuprāt, mūsu laimes atslēga slēpās tajā, cik viegli to visu tvēru - uztvēru mūsu iepazīšanos un randiņus kā lielu piedzīvojumu, uz kuru nekādas lielas ekspektācijas neliku. Vienīgais, ko zināju skaidri - viņam ir skaistākais smaids pasaulē.

Tuvojās pavasaris un sākās mūsu lielākais piedzīvojums. Pirmo reizi aizceļoju pie viņa uz Nīderlandi. Tas bija pasakaini, aizraujoši. Kopā apceļojām šo valsti, izbaudījām kultūru. Un šādi ceļojumi kļuva itin bieži. Biju kā spārnos, pilna piedzīvojuma gara un iemīlēšanās taureņu. Šis periods bija ārkārtīgi skaists un par to stāstīt varētu daudz, jo daudz. Nekad attālumu mūsu attiecībās nesaskatīju kā šķērsli - sarakstījāmies, sazvanījāmies Skype, ceļojām viens pie otra. 

Kad vīrs pabeidza studijas (manējās ievilkās ilgāk), loģisks solis bija uzsākt kopdzīvi. Pēc viņa izlaiduma vasaras arī aprecējāmies. Droši vien, tik liels pārbaudījums kā attālums un kopīga ceļošana, bija spēcīgs pamats pārliecībai, ka esam radīti viens otram. Un katru dienu, kopš esam laulāti, gūstu arvien jaunu, spēcīgu pārliecību par to. 

Kaut visi cilvēki pasaulē būtu tik laimīgi kā mēs!