Mūsu ģimenes grilēšanas piedzīvojumi

Banija_lv
Banija_lv 18. maijs 2017 09:43
172

Mūsu ģimenes grilēšanas pirmsākumi meklējami teju pirms desmit gadiem, kad kopā ar tagadējo vīru kādā pavēsā vasaras dienā nolēmām – vajag laukā, vajag braukt cept gaļu. Ilgi neieslīgām diskusijās – pakojām mantas, ceļojumu kastē ielikām trusi (nu, nevis cepšanai, bet gan lai mūsu mājdzīvnieks varētu padzīvoties svaigā gaisā) un devāmies uz veikalu pirkt grilu. Pirmie kucēni esot jāslīcina, tāpat arī ar mūsu grilēšanas pieredzi. Nopirkām vienreizlietojamo grilu, ziniet, ir tādas mistiskas folija kastītes ar restītēm un iekšā pāris oglītēm, gaļu un devāmies uz ezeru. Grilēt gaļu. Kamēr vīrs pakoja līdzpaņemtās mantas, es naski uztaisīju trusim vietu, kur padzīvoties, jo pasākums, par spīti vēsajam laikam, solījās būt labs.

20170518094344-15979.jpg

Kā nekā – svaigs gaiss, pašu cepta gaļa. Mmmm.... tikai šī reize bija kārtīga izgāšanās. Lai arī cik ļoti mans varonis centās mistisko grilu dabūt pie dziesmas, rezultāts bija nekāds. Dedzināja, pūta, centās, centās, bet beigās nekā. Izmetām mūsu parodiju par grilu tuvējā atkritumu urnā un devāmies mājās, kur sagatavoto gaļu pagatavojām cepeškrāsnī.

Tieši šis stāsts bija kā pamudinājums iegādāties īstu grilu – kompaktu, viegli pārvietojamu, lai var doties dabā. Un kopš tās reizes mūsu grilēšanas čakra ir atvērusies. Atliek vien kādam ierunāties par to, ka gribētos gaļu, kā jau tiek kārtotas somas un dodamies pasaulē. Lielākoties par apmešanās vietu izvēloties kādu no Rīgas labajā krastā esošajiem ezeriem. Tā teikt, lai bauda ne tikai vēderiem, bet arī acīm, kamēr gaļa vēl tikai grilējas. Un te nu vieta kārtējam stāstam, kura galvenā doma ir – labāk grilēšanai izvēlēties pazīstamas vietas nevis aizrauties ar pārāk lieliem eksperimentiem un pasaules izzināšanu.

Tas bija pirms četriem gadiem, kad beidzot bijām tikuši pie jaunas mašīnas. Īpaši to lolojām, pucējām un, lai ar to pārvietotos, vajadzēja kājās vilkt teju bahilas. Un kādu ļoti karstu vasaras dienu pavīdēja doma – braucam grilēt. Sakārtojām visu līdzi ņemšanai un devāmies pasaulē. Šoreiz tik ļoti kārojās grilēšanai izvēlēties kādu tālāku vietu ārpus Rīgas, ka šoreiz paļāvāmies uz mašīnā iemontēto navigāciju. Ieraudzījuši, ka tuvumā jābūt upītei pārdroši sekojām navigācijas priekšā teiktajam ceļam. Un, ziniet, tas tiešām bija pārdroši, jo necik tālu nebijām tikuši, kad skaidrs bija viens – uz priekšu vairs nekā. Mūsu skaistais limuzīns bija uzsēdies. Stūmām, grūdām un centāmies pierunāt auto izkustēties, bet bez rezultātiem. Bonusā visam – karstums, uzmācīgi dunduri. Šajā brīdī no izmisuma centos apvaldīt smieklus, bet vīrs braši devās mežā pēc kokiem, kurus palikt zem auto riepām, lai veidotos labāka saķere. Taču – kā dabūt kokus zem riepām? Elementāri! Ņemam talkā bērna lāpstiņu un rokam, rokam, rokam... Veiksmīgi tikuši ārā no neizbraucamā ceļa, braucām vien uz sev zināmā ezera krastu, tālāk vairs nenododoties eksperimentiem. Toties gaļa todien garšoja vēl jo labāk, jo izsalkums pēc tādas rakšanas ar mazu lāpstiņu bija kā lāčiem.

20170518094048-17648.jpg

Šķiet, atmiņā mums kā īsts piedzīvojums paliek praktiski katra grilēšanas reize. Tāda bija arī mūsu kāzu otrā diena. Kā jau kārtīgi latvieši, kuriem vienmēr bail, ka ēdiena būs par maz, īpaši gatavojāmies savai kāzu otrai dienai. Neskatoties uz to, ka pavārītes bija sagatavojušas brokastis un netrūka labumu vēl no svētku galda, mēs bijām pacentušies un paši savām rokām pirmskāzu vakarā iemarinējuši divus lielos spaiņus gaļas. Mūsu viesi par badu noteikti nevarēja sūdzēties. Gaļas bija tik daudz, ka galu galā prom braucošajiem viesiem devām līdzi pašu marinēto gaļu. Lai katram, pārbraucot mājās, vēl iespēja pašam uztaisīt mini atkāzas grilēšanas svētku stilā. Toties cik lielas uzslavas par perfekti iemarinēto gaļu pēc tam saņēmām! Te visas uzslavas vīra zelta rokām, jo recepte pavisam vienkārša – cūkgaļa, vistas gaļa, daudz, daudz (ļooooooti daudz) sīpolu, majonēzes, kaltēto diļļu, etiķis, sāls un pipari. Taču galvenais – tas īpašais „čujs”, kas palīdz pareizajās proporcijās to visu sajaukt kopā.

Tiesa, ne vienmēr mūsu grilēšanas marinādes ir tik klasiskas. Vēl ne tik sen vīrs sagādāja pārsteigumu, iemarinējot man neredzot zivi un pēc tam, kad tā jau bija izgrilēta, aicinot uzminēt, kas „lācītim vēderā”. Tātad, lūk, te vīra grilētās foreles garšas noslēpums

Sastāvdaļas: 4 foreles steika gabali (var arī laša), Rimi Spānijas garšvielas (tieši tik daudz, lai varētu zivi bagātīgi pārkaisīt), aptuveni 8 šķipsniņas sāls, cukurs , bumbieru degvīns.

20170518093420-27714.jpg

Katru foreles steika pusīti pārber ar 1/2 šķipsniņu sāls, bagātīgi pārkaisa ar Spānijas garšvielām un pa virsu neskopojoties ber cukuru, lai veidotos glazūra. Kad zivs gabaliņi pārbērti garšvielām, tos kārto trauciņā vienu uz otra un pa virsu pārlej degvīnu. Atstāj marinēties aptuveni uz 1 stundu. Gatavošana pavisam vienkārša - iekuram grilu un grilējam no abām pusēm līdz zivtiņa gatava. Gatavajai forelei būs patiesi laba garša un skaisti karamelizējusies garoziņa.

20170518093439-71549.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies