Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Turpinot virsrakstā ietverto jautājumu - vai arī es viena tāda? Apbrīnoju visas mammas, kurām "viss sanāk", kuras paspēj tik daudz, kamēr es pagūstu vien apgriesties...
Ejot pirmsdzemdību atvaļinājumā, par šo runājos ar priekšnieci. Viņa bija neizpratnē par to, ka arvien biežāk darbā, saskaroties ar grūtniecēm, izdzird dažādas sūdzības "sāp te un sāp tur, nevaru šo un nevaru to", tiek ņemtas slimības lapas... No viņas arī dzirdēju frāzi: "Vai tad mūsdienās grūtnieces vājākas?" Teicās, ka "viņas laikā" ar neko tādu nesaskārās.
Runājos daudz arī ar savu mammu. Viņa, kad bija mājās ar bēbīti, mazgāja grīdu divreiz dienā. Man to izmazgāt divreiz nedēļā ir liels izaicinājums. Viņa visas drēbes mazgāja ar rokām. Es nereti čīkstu par to, cik bieži veļasmašīna jāizkrauj. Viņa gatavoja ēst katru dienu, trīs maltītes. Es brokastīs apleju pārslas, pārējās ēdienreizes ir tādas "kas pagadās", nereti - ārpus mājas. Tā varētu turpināt ilgi... Es tiešām nesaprotu, kur paliek laiks. Man it kā nav nekādu citu uzdevumu, tikai aprūpēt bērniņu un uzturēt kārtībā māju. Varbūt pie vainas bieža komunikācija? Protams, sanāk pabūt arī internetā, bet tik daudz laika, lai neatliktu nekam citam, tur nepavadu..
Varbūt esmu mūsdienu tendenču "upuris" un pārāk daudz uzmanības pievēršu sev? Regulāri sevi sakopju, vingroju? Vai arī tā ir tikai ilūzija par "visu varošajām" iepriekšējo paaudžu mammām?
Foto: http://www.fcoes.com/
Nu, jā, no pagātnes stāstiem, ko esmu uzsūkusi sevī, uzmanību pievērsa tik tad, ja asiņoja, un arī tad - jau ar domu par tīrīšanu.. Mamma stāstīja, ka arī mani gandrīz "iztīrīja", bet viņa ārstu neklausīja un gulēja. Bet, ja nemaldos, ir valstis, kur joprojām diži nesaudzē grūtniecību pašā sākumā, paļaujas dabiskai atlasei. Bet, protams, tas tikai ko esmu pa ausu galam dzirdējusi.
es uzreiz par to grūtniecību iedomājos - gadās jau arī tā, ka pasaka, ka ir tādi un tādi riski, tāpēc jāievēro tāds un tāds dzīvesveids. toreiz nevienam sapņos nerādījās, ka kāds pabraukātu ar gadžetiņu pa punci un pateiktu, kas un kā, un ko darīt. 😀
Jā.. Laikam Tev taisnība par to rutīnu - studiju laikā paguvu visu - būt teicamniece, strādāt, ceļot un pat atpūsties. Tagad brīžiem jūtos bezspēcīga sīkumu priekšā ;D Bet, jebkurā gadījumā, dzīvoklis ne - perfektā kārtībā vai neizsmalcinātas vakariņas ir nieks, salīdzinājumā ar to, cik brīnišķīgi pavadu laiku ar meitiņu 😀 Daudz laika paiet pat īpaši nenodarbinot viņu - vienkārši viņa ir uz sedziņas, spēlējas, bet es no malas ar lielām acīm skatos uz viņu un priecājos.
Kur tāda informācija par vairāk nelaimes gadījumiem tagad kā agrāk?
Man šķiet, ka iespējams tagad grūtāk ir tapēc, ka cilvēki ir pieraduši dzīvot ļoti sev. Agrāk tādas kafejnīcas, ceļojumi, izklaides vietu nebija(vismaz tik daudz un tik plašā klāstā kā tagad). Līdz ar to tava dzīve, ienākot tajā bērnam, tik radikāli nemainījās. Tagad lielākoties tu tiec izrauts no sabiedrības un savā ziņā ielikts 4 sienās. Protams var jau ceļot ar maziem bērniem vai plānot ārpus mājas pasākumus, bet ne visi ir spējīgi tik ļoti rēķināties ar bērna primārajām vajadzībām. Piemēram, izbraucienu plānot pusdienas gulēšanas laikā utt. Tu vairs nevari tā spontāni kaut kur doties, jo vislaik ir jārēķinās. Un tad, ja esi iepriekš pieradis dzīvot tikai sev(nesteidzīga vanna, branči, šopings, ceļojumi, kino, teātris utt) tad ienākot bērnam vēl tavā dzīvē, ir ļoti, ļoti grūti aprast ar jauno situāciju. Pieņemu, ka tādēļ ir arī grūtāk tos mājas darbus veikt, jo ir totālākā rutīna, un no tā visa nav enerģijas.
Es nevaru īsti apgalvot ir vai nav vārgākas. Šoreiz nerunāšu par grūtniecības norisi, jo tā visus laikos katrai ir bijusi sava, un šeit nekādas tendences var nemeklēt, bet šoreiz par periodu, kad esi mājās ar bērnu.
Agrāk bija autiņi, kas jāmazgā ar rokām, lopi, dārzs utt. Pienākumu daudz vairāk, bet arī bērns tika atstāts viens kamēr strādāja. Tagad tu esi mājās ar zīdaini, un būtībā ir jāuztur dzīvoklis vai māja kārtībā, kaut kas ēst jāpagatavo un zīdaiņa aprūpe. Būtībā atceroties sevi šajā laikā, tas viss nebija nemaz tik grūti. Protams pēc negulētām naktīm varbūt arī kadreiz nebija perfektā kārtība, bet noteikti tas nebija nekas tāds pārcilvēcisku darbu prasošs. Grūtāk ir tad, ja šai mājai+zīdainis nāk klāt vēl kādi kursi vai augstskola, kaut kādi darbi vai viena maza vecuma bērns vai bērni, kurš arī ir mājās, savs bizness vai vēl kādas citas ekstras.
Par grūtnieču čīkstēšanu - droši vien ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli - kādreiz sievietes kopumā bija fiziski veselākas, stiprākas, gan tāpēc, ka maz bija tādu darbu - visu dienu sēdošs, gan kopējais veselības stāvoklis ir krieti vien sliktāks - gan tāpēc ka to ietekmē dzīvesveids, gan tāpēc, ka daļa sieviešu ar attiecīgām veselības diagnozēs, kādreiz pat necerēja dzemdēt savus bērnus.
Otra liela lieta - mūsdienu zīdaiņiem lielākoties nav nekāda režīma. Pats par sevi fakts nav ne labs, ne slikts, bet kādreiz zīdaiņiem bija skaidrs režīms - ēst/gulēt/spēlēties - vieglāk mammām bija noteikti. Vēl mēs labu gribot mēdzam par daudz izklaidēt mazos, neļaujot viņiem izklaidēties pašiem - viņi salīdzinoši vēlu pārsvarā iemācās spēlēties un nodarbināt sevi paši. Bez tam kādreiz sētiņas netika uzskatītas par bērnu tiesību aizskarošām - bērnam bija sava teritorija, kurā droši pavadīt laiku un mammai nebija nepārtraukti pakaļ bērnam jānēsājas.
Protams komunikācija netā (sociālie tīkli un co) arī ļoti daudz laika paņem. Variet pamēģināt piefiksēt nedēļu savu iztērēto laiku dažādās aktivitātēs - lielākoties pašas būsiet pārsteigtas par iegūto rezultātu un gūsiet atbildi par to, kur paliek laiks!
Katrā ziņā man patika būt mājās ar mazo un es to izbaudīju, laiks pietika gan sev, gan pastaigām, gan ēst gatavošani un mājas sakopšanai. Atsākot strādāt, laika plānošana ir krieti vien sarežģītāka.
Jā, es arī par šo bieži aizdomājos... 😉