Mums apkārt ir daudz labu cilvēku, kuri gatavi palīdzēt

Tā nu ir sabiedrībā iegājies, ka par slikto mēs mēdzam runāt, taču labo paturam pie sevis. Tad nu šķiet, ka viss un viss ir slikti, lai gan tā nebūt nav. Mums apkārt netrūkst foršu cilvēku, kuri ir gatavi sniegt palīdzīgu roku, par to neprasot un neko pretī negaidot.

Atzīšos, ka arī es bieži vien staigāju purpinādama, pukstot par pamanīto netaisnību, nekautrējoties par dažādiem starpgadījumiem pastāstīt arī citiem, tostarp, arī Māmiņu Klubā. Atcerieties, aizvadītajā nedēļā arī izstāstīju savu sāpi par sabiedriskajā transportā piedzīvoto, kur kāda kundze nekaunīgi man pārmeta, lai es iemācos bērnus audzināt.

Taču nu kārta kam labam. Vakar ar meitiņu, kura vēl sēž ratos, braucām uz centru ar tramvaju. Ar to veco tramvaju, kur ar ratiem jākāpj pa samērā stāvām kāpnēm. Gana labs pārbaudījums arī nerviem, lai laicīgi ielektu tramvajā.

Bet viss bija labi – durvis deguna galā mums neviens neaizcirta, un arī nemācīja dzīvot. Turpceļā vēl mocījos pie tramvaja durvīm, kad visi pasažieri jau bija sakāpuši, kad kāds kungs pastiepa pretī roku un palīdzēja iecelt tramvajā ratus. Urā, diena, par spīti lietum, uzreiz šķita saulaināka.

Kad pienāca mūsu pietura, kas sakrita arī ar tramvaja galapunktu, transportā bijām palikuši vien četri pasažieri. Kamēr es ar ratiem sagatavojos izkāpšanai pa pēdējām durvīm, abi pārējie cilvēki stāvēja vietu ieņēmuši jau pie pirmajām durvīm. Te pēkšņi uz manu pusi paskatījās kāds vīrietis un šķērsoja visu tramvaju, lai atnāktu un pavaicāt, vai man nav vajadzīga palīdzība izcelt ratus. Yes, divi “kaut kas labs” notikumi pusstundas laikā.

Un sakiet vēl, ka mums atpkārt nav foršu cilvēku!

Tāpat arī situācija no mājām netālu esošajā veikalā, kur pie visām kasēm bija tik garas rindas kā no Rīgas līdz Daugavpilij, taču kāds jauns cilvēks, kurš stāvēja rindas vidū, aicināja mani nākt stāties pirms viņa.

Tādas situācijas liek pasmaidīt un sasilda sirdi. Dots devējam atdodas jeb vairosim labo!