Misija - 2 nedēļas bez tētuka

Zinu jau zinu, ka 2 nedēļas nebūt nav ilgs laiks, turklāt šī nav pirmā reize, kad palieku viena ar meitu - kad viņai bija 2 mēneši, dzīvojām divatā veselas 5 nedēļas. Un tomēr - kā tas ir šoreiz?

Īstenībā - viegli. Nezinu kādēļ, bet iepriekšējā reizē jutos daudz noslogotāka, arī nogurums bija lielāks. Iespējams, tas tāpēc, ka toreiz, kad Ieviņa bija vēl tik maziņa, es baidījos tik ilgi palikt ar viņu viena. Likās, ka netikšu galā, viss bija tik jauns un nezināms. Un tad vēl tās ikvakara raudāšanas... Emocionālā spriedze darīja savu, kā rezultātā pirmās nedēļas sajūta "es netieku galā" ik dienas mijās ar "man viss izdodas lieliski!"

Taču pēdējās nedēļās es biju radusi sevī pārliecību, ka tieku galā. Ka esmu laba mamma. Vairs nebaidījos ar viņu kur doties, droši cilāt, ieviest režīmu tikai pēc sava prāta... Šis laiks man bija svētīgs, jo, es ne vien pilnībā apguvu visas prasmes un to, kā tās izpildīt esot vienai (līdz tam visu darījām divatā), bet arī izveidoju to stipro saikni ar meitu, kāda valda starp mums tagad. Jo nebija neviena, kas traucētu, raustītu, runātu pa vidu vai pamācītu - tikai viņa un es. Mums bija viss pasaules laiks, lielā gulta un tumšās rudens vakaru pastaigas. 

Bet tagad gribu atgriezties pie šodienas. Ir pagājusi nedēļa, kas likās gara kā mūžība. Jo dienas neprātīgi velkas. Es cenšos sevi maksimāli nodarbināt, bet ir grūti iesākt ko nopietnu, ja ik pēc dažām minūtēm Ieva pieprasa savu tiesu uzmanības. Protams, "ņemšanās" ap viņu paņem lielāko dienas daļu (kaut vai bardaka vākšana, kas rodas, kad atkal un atkal tiek iztukšots plauktu un skapīšu saturs). Brīžam rodas sajūta, ka mēs viena otrai jau esam "par daudz". Nav īsti neviena, pie kā mēs varētu aiziet, tādēļ, lielākoties, dienas tiek aizvadītas divatā. Visvairāk man pietrūkst pieaugušo kompānijas, kāds, ar kuru aprunāties.

Ar praktiskajām lietām tieku galā pārsteidzoši labi. Pēc savas būtības esmu patstāvīga un uzņēmīga, tā ka šajā jomā problēmu nav. Vissmagāk ir emocionāli - vientulības sajūta, labākā drauga un domubiedra trūkums. Reizēm man vajag no viņa dzirdēt tikai tos dažus vārdus: "Tu lieliski tiec ar visu galā!", lai atkal celtos un ietu, kad aiz muguras ir negulēta nakts vai niķos aizvadīta diena.

Man pēkšņi ir uzradies milzīgs laika pārpalikums, kuru tad varu izmantot zumbojot, rakstot, dziedot karaoke (lieliski noņem stresu), adot, lasot. Bet īstu piepildījumu šajās nodarbēs konkrētajā dzīves posmā nespēju rast - priecājos, kad Ievuks pierāpo pie manis un sāk raustīt aiz biksēm - mamm, ir laiks likt tās adatas malā un pievērsties man! Un to es daru ar vislielāko prieku!

Liekas, šajās dienās esam kļuvušas vēl tuvākas. Iespējams, esmu ceļā uz nelielu izlutināšanu, bet - tādi ir apstākļi. :) Katrā ziņā, es baudu laiku ar meitiņu, baudu to, ka nav jāgatavo vakariņas, ka neviens neredzēs, ja gulta nebūs saklāta vai trauki izmazgāti. Baudu pastaigas vakarā, kad citkārt būtu mājās, lai pavadītu laiku arī ar draugu. Baudu iespēju ēst tā, kā vēlos. Pēkšņi man ir uzradies mans laiks (kad Ieva ir nolikta nakts miedziņā). Agrāk pēc meitas iemidzināšanas visu savu uzmanību pievērsu draugam, tagad šis ir mans laiks - vienīgais, kad varu būt droša, ka viņa nepamodīsies un neiztraucēs manu nodarbi. Pirmo reizi pēc grūtniecības tā pa īstam izbaudīju vannošanos ar grāmatu rokās.

Jā, laiks bez vīrieša mājās nes gan savus plusiņus, gan mīnusus. Galvenais ir pārliecība par sevi, to, ko dari. Tāpat sevis nodarbināšana, lai atvairītu depresīvās sajūtas un domas. Es jau neesmu viena! Man ir mana saulīte! :)

Starp citu, atšķirtības laiks attiecībām nāk tikai par labu. Šī nav nedz otrā, nedz trešā reize, kad mūsu tētuks dodas komandējumā. Ja tas nav pārlieku ilgi, tas ir tikai veselīgi, it sevišķi, ja ikdienā iezagusies rutīna. :)