Mērķis- finišēt, stipro skrējienā!

Jā, tieši tā mērķis bija izturēt līdz galam. Apbrīnoju tās dāmas, kas startēja individuālajā skrējienā, kur tevi tomēr neatbalsta, nepastumj komanda. Cepuri nost- Malaces!

Kas mani pamudināja šai trakajai izklaidei? Laikam tas, ka man ir paticis izmēģināt, kaut ko to ko neesmu darījusi, tā ir bijis, kad lecu ar gumijām. Un šoreiz pienāca kārta Stipro skrējienam. Man vīrs piedalījies 2 skrējienos, pagājušo gadu drusku nobijos, beigās mani komandā pārstāvēja mans brālis. Bet šogad sev pateicu , stingru nē, nekādus aizbildinājumus, neko negribēju no sevis dzirdēt! Ir jāpiedalās. 

Katru rītu cēlos ar domu, vajadzētu paskriet, vai kaut kādas fiziskās aktivitātes padarīt, jo nu kā es tā- stāšos uz starta līnijas nesagatavojusies. Un tā pienāca liktenīgā diena :D Biju pāris reizes tik ar velosipēdu izbraukusi :D Kas jādara, jādara. Jāpiebilst, ka piedalīsimies, kā komanda: komandā jābūt abu dzimumu pārstāvjiem, kombinācijai nav nozīme( divi=divi, vai arī 3 meičas un viens džekiņš), galvenais, ka četri cilvēki.  Ehh, paskatījos laika ziņas, neko iepriecinošu nesola :) Atbrauc brāļuks pakaļ, kas ar ir daļa no komandas. Dodamies ceļā! Uz Jūrmalas šosejas uznāk tāds nokrišņu jūklis- sniegs, krusa, lietus, pēc tam saule, un atkal no sākuma. Mēs tik smejamies, ka Dulliem pieder tā pasaule :D

Ierodamies Cinevilla, nospriežam, ka laicīgi esam ieradušies, jo rindas vēl pie reģistrēšanās nav. Saņēmam piemiņas lietas, banerīšu un komandas NR.  Es sāku apjaust, kas viss tomēr notiek pa īstam :D

 Pirmās startēja stiprās dāmas. Devāmies lūkot, kā viņām sokas ar startu un šādus stādus šķēršļus aplūkojām, kas mūs sagaida. Atbalstījām pazīstamās stiprās meitenes. Par laimi, viņām īsti nokrišņi netrāpijās, bet ūdens šķērļi viņām paņēma daudz spēku un psiholoģiski pārvarēt aukstumu, piespiest sevi turpināt. 

Atblastījām garīgi meitenes. Tikmēr jau ,kamēr viņas stundu jau bija kā trasē, nākamie stājās stiprie individuālie vīri uz startu. Tie jau vispār gāja, kā monstri- nav ko piebilst. Devāmies piestiprināt savus Nr. un saģērbties attiecīgi, kā komandai. Uzkodām vēl cepumiņus. Un devāmies uz startu. Bet startu atlika komandām, par 30min. Ehhh, ko nu. Sāka nedaudz snigt, pa pilnai programmai. Izmantojam Bergmaņa ieteiktās armijas teltis, bet ur valdīja briesmīga atmosfēra, pirmās stiprākās meitenes bija nostartējušas- pārsalušas, drebinās, un acīs vispār viņām nespīdēja gandarījums, viņas sevi bija nomocijušas, un atstājušas tikai ārējo čaulu. Briesmīgi, mani tas drusku sabiedēja, jo es esmu no tām kam  ļoti salst. Sapurināju sevi, nekas man ir super komanda: vīrs, brālis, un Liene, kas aizraujas ar alpīnismu. Vīrs uztraucās, par mani, ka viņš trasē mani sasildīt nevarēs, es atkal uztraucos, vai varēšu maz 33 šķēršļus pārvarēt. Tad Mārtiņš nomierināja, ka par to man satraukties nevajadzēs, jo pārvels, pacels mani, kur vajadzēs. Es atkal mierināju viņu, ka man auksti nebūs- vismaz es sev arī to centos iegalvot. Bet teikšu godīgi- man tiešām nebija auksti, es pat neklabināju zobu, kā stārķi savus knābjus.  Bija brīži, ka man likās, ka izcepšos, vaigi sārti. Laikam tādēļ ,ka biju pareizi saģērbusies ( termo krekliņš, T-krekliņš, un velo garās bikses, protams zeķes un botes) , kustējos savu iespēju robežās.  Pārējie komandas biedri gan klabinājās, un trīcēja.  

Pagāja 30.min. un devāmies uz startu, cits no stresa aizrautīgi smējās, cits ļoti koncentrējās startam. Mēs gan padejojām, palēkājām. Un starta šāviena iztrūcināti, sākām virzīties uz priekšu. Nu ko, tas ir sācies. Izturēt līdz galam! Šķēršļus veicām ar smaidu, cits citam palīdzot, arī citiem cilvekiem. Tādēļ vairāk jūtama tā kopības sajūta, tomēr valsts svētku diena. Smaidi, un vaidi dzirdami, pie katra sasniegtā šķēršļa :D Vistrakā man personīgi grūti bija dubļu vannas, jo iestrēgst, āra tikt ir grūti. Dubļos vairāk spēka aizgāja. Bet nekas smaidam un baudam. Ik pa laikam vīrs apjautājas vai nav auksti, un kā es jūtos. Saku, ka ir okey, un pildam nākamo šķērsli. Mēs baudinājām visu ko piedāvā trases organizētaji- vīŗs noteikti izbaudīja katru dubļu peļķi :D

Es gan to visu centos darīt estētiski :D Bet bija, ka trāpos kārtējos vīra prieka lecienu epicentrā

 Līz brīdim, kad finišs ir nieka 3km, es sastiepu dibena muskuli , tā ka ar nazi grieza, uz katru soli, bet man tak mērķis ir TIKT LĪDZ GALAM. Turpinu, tik viss nu jau ir palēlināti.  

Neizitikt arī no kādas komandas kopbildes. Smuki, šmulīši :D

Un šis šķērslis mani gandrīz pieveica, par sekām liecina man viss augšējais augšstilbs, kur rotajas skaistā tumši-tumši violeta ,sārtā krāsā. Tiešām visa iekšpuse, ir skaisti izrotāta ar noberzumu un zilumu, labi, ka viss labi beidzās. Tā kā ir drusku jāpiedomā, ko dara un kā dara, kad pār vari škērsli, viens nepareiz solis un BUMS, gar zemi. 
 

Bet līdz finišām tikām, citi pamatīgi nosaluši, cits traumēts, bet smaidām :)
 

Mans rezumē:
Paldies komandai, jo bez viņas tomēr, es neesmu gatava tādam pārbaudījumam. Visu laiku viens otru uzmundrina, pabikstas, pastumda, PALĪDZ.

Galvenais pareizi saģērbties, brālis nosprieda, ka pa daudz tomēr ir apakšā atstāts, un tas līp klāt pie ķermeņa un pland. Labāk, kaut ko pieguļošu vilkt. Un galvu apsegtu. 

Tomēr kādu laiku pirms sacensībām, DERĒTU paskriet, patrenēties, norūdīt pareizi sevi elpot. Par laimi, krampji nerāva, lai gan parasti nesportotājus tas ir pirmais, kas nomoka. 

Vairāk ieēst, kādu batoniņu, bannānu, rozīnes, jo trases vidū paziņoju vīram ,ka gribu ēst- šis pat noteica opā, tas gan vairs nav labi, sadzirdēju bažas, jo viņš zina, ja mani sāk mākt izsalkums, tad es vairs neesmu lietojama. Izturēju līdz galam, un tiku apbrīnota no vīŗa, ka vispār esmu tomēr stipra, sajutu vīrā lepnumu. 

Vai mani šis nobiedēja, lai nākam gad nepiedalītos. Teikšu Nē! Es gribu un gaidu ar nepacietību nākamo gadu. Tas nekas, ka tagad nevaru normāli paiet, jo ceļi no rapošanas ir sapampuši, zili un noberzti, un muskulis sastiepts un augšstilbs zils. Bet man gribas, jo komanda azarts dara savu. 

Iesaku, nebīties, par saviem spēkiem, vai maz varēsi izdarīt visu līdz galam. Varēsi, TEV PALĪDZĒS. Tas ir jāpamēģina, un jāizbauda. Man patika, piedalīties un pārbaudīt sevi. 

Ceru, ka noderēs par iedrošinājumu. :) 

Ar cieņu Luīze.