Meklējot atbildi uz jautājumu “Kāda mamma es vēlos būt?”

Ievas_mamma
Ievas_mamma 12. novembris 2017 14:38
304

Manai meitai augot, veidojas arī viņas raksturiņš. Un arvien biežāk mirkļos, kad ātri jāizšķiras par pareizu rīcību, es pieķeru sevi pie domas, ka nezinu, kāda mamma es vēlos būt.

Rezultātu mēs visas vēlamies vienu – paklausīgus un laimīgus bērnus. Taču ceļš līdz tam katrai ir savs. Lielu lomu spēlē arī apstākļi, situācijas un raksturi. Arī tam, kā auguši vecāki, ir nozīme. Katrai mammai ir jāatrod savi ieroči.

Visvairāk mani biedē tas, ka visu ir diezgan viegli sabojāt. Bērnus var izlaist un izlutināt, var iebaidīt un apspiest. Var arī “dāvāt brīvību”, kas nereti ir vienkārša nelikšanās ne zinis, kā rezultātā mazajā cilvēciņā tiek radīta pamestības sajūtu. Ļaujot iepazīt pasauli, bērnu var nevilšus pieradināt pie nekārtības vai bezatbildības, savukārt, bārstot aizliegumus, var apdzēst to liesmu, kas bērnu šķir no pieaugušā.

Nekliegt uz bērnu ir labi un pareizi, taču runāt mierīgi un pamācoši visbiežāk ir bezjēdzīgi un lutinoši. Sist nav labi, taču mirkļos, kad bērnam “aizbrauc jumts”, citādi nevar un ir jāsāk mācīt. Tas ir tas, ko sapratu kopsavilkumā, runājot ar piecām ļoti dažādām mammām.

Un te nu mazliet sagruva mana ilūzija, ka ar aprunāšanos, stingrāku “nedrīkst” un kādu aizliegumu es tikšu galā ar visām nebūšanām. Spriežot pēc dzirdētā, šādi es bērnu laika gaitā izlutināšu.

Es nevēlos klaigāt, nevēlos sist. Es gribu, lai man pietiek tikai mazliet pacelt balsi, lai bērnā radītu respektu. Gribu, lai mani ciena. Jo es nezinu, kā rīkotos, ja bērns pret mani paceltu roku. Sistu pretī?... Kā vispār ir pareizi rīkoties, ja bērns gluži vienkārši neklausa? Un kas ir jādara jau “saknē”, lai šāds mirklis nepienāktu?

Visvairāk par visu es vēlos saglabāt siltumu. Vēlos, lai mani bērni, lai cik arī man viņu būs, mani vienmēr pieminētu ar mīlestību. Gribu būt atbalstoša, iedrošinoša un saprotoša. Taču gribu būt arī tā ceļazīme, kas norādīs pareizo virzienu. Un gribu, lai tieši turp viņi dotos, kamēr ir mazi un nepastāvīgi. Un necenstos izdauzīt durvīm stiklus, nedraudētu vai nemēģinātu sist. Lai uzliktos sodus saprastu un gūtu mācību, nevis “laistu gar ausi” ar izsmieklu.

Esmu ar maigu raksturu. Un man ir bail – bail izlutināt un izlaist savu bērnu, bail, ka manu “nē” visi laidīs gar ausīm. Dzirdēju gana daudz viedokļu par to, ka pienāk brīdis, kad vienkārši vajag uzšaut pa dibenu, lai bērns saprot. Vai tā tiešām ir? Vai bez tā respekta nebūs? Vai tā ir tā robeža, kas draudzeni šķir no mammas?

Galu galā – kā Jūs sapratāt, kādas mammas vēlaties būt? Kā izvēlējāties audzināšanas metodes? Vai tagad varat apgalvot, ka izvēlējāties pareizo nostāju?

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
flower.of.hope 13. novembris 2017 22:40

Starp citu, mīļās mammas, atcerēsimies, ka nu diemžēl ar bērna ienākšanu pasaulē, mēs pēkšņi no vienas dienas uz otru nekļūstam perfektas. Mēs visas kļūdāmies, galvenais ir censties un mīlēt :) Man arī pašai nākas sev to atgādināt, bet nu bērni ir pārsteidzoši stipri, tas ir apbrīnojami, ko bērni patiesībā spēj izturēt. Tā kā nevajag baidīties, ka visu ir viegli sabojāt. Tā nebūt nav, lai gan reizēm pašai sāk tā likties, salasoties māmiņu kluba rakstus. Atcerēsimies, ko teica Karlosons: Mieru tikai mieru:)

flower.of.hope 13. novembris 2017 22:26

Arī man tas joprojām ir periodiski aktuāls jautājums, jo mazais aug un robežas jānosprauž atkal no jauna. Un arī metodes jāpielāgo vai jāizmaina. Bet no tā, kas līdz šim palīdzējis vispirms vienkārši vairāk papētīt mana mazā auniņa raksturu, jo nu šajā ziņā nemaz neesam līdzīgi. Esmu pamanījusi, ka nē nestrastrādā, jo lietoju par biežu un nevienmēr uzstāju, lai viņš paklausa. Esmu ieviesusi, vārdiņu stop, kad obligāti jāapstājas. Vēl mums noder ne šeit un ne tagad, vai šodien mamma nogurusi, nekaitini :D Es pati pēc rakstura arī mierīga, man sākumā bija grūti, jo pati tiku audzināta striktāk, no manis sagaidīja bezierunu paklausību, man gan tas īsti netraucēja, manam dēlam gan. Bet ja tā padomā, bezierunu paklausību vajag tikai armijā, dzīvē labi noder spēja iet savu ceļu arī tad, kad visi apkārt saka nē, jo reizēm tas beigās izrādās tas pareizais ceļš. Mans dēls mani arī pārsteidz, viņš spēj vairāk nekā es domāju, tā kā priecājos, ka viņš man ir tik patstāvīgs. Svarīgo esmu iemācījusies izkarot. (Neatbalstu rokas pacelšanu, ja es to atļaušos, kā gan viņš iemācīsies, ka nevar sist tikai tāpēc, ka tev kaut kas nepatīk, vai otrs nedara tieši to ko tu gribi? )

Ievas_mamma 13. novembris 2017 20:24 Klintasmamma

Paldies par jauko komentāru. :)

Klintasmamma 13. novembris 2017 16:39

Es nekad neesmu šaubījusies par to, kāda mamma esmu, jo dzīvoju ar ticību tam, ka mamma nevar būt "nepareiza". Ir neskaitāmas bērnu audzināšanas metodes, tradīcijas, bet man tīkama ir lutināšana līdz 4 gadu vecumam, tāpēc no tās šobrīd it nemaz nebaidos. Vai meita ir izlutināta? Ēdiena ziņā varbūt, bet veikalā scēnas par to, ka kaut ko grib, netaisa. Viņa apvainojas, ja neļauju palīdzēt, skatīties uz zivīm vai nest ratiņus, bet tam visam nav sakara ar izlutināšanu. Kliegšana mūsmājās ir bijusi, bet meita to likvidēja. Reiz nesavaldījos un uzkliedzu meitai. Viņa pienāca man klāt, apskāva un paijāja. Vēl aizvien kaunos par to kliedzienu, bet apbrīnoju meitu par viņas reakciju, par to, ka tieši tajā brīdī tas bija pareizākais, ko darīt. Mamma kleidza ne tāpēc, ka nemīl, bet tāpēc, ka spēki bija beigušies un viens meitas glāsts mani spēj uzlādēt atkal. Sist nesitu un ļaujos sev, klausos tajā, ko man saka "iekšējā mamma", klausos meitā un ticu, ka viss notiek pareizi.

lauvinja 13. novembris 2017 08:43

Katrs bērns ir savādāks, katram vajag citu pieeju. Tomēr ir lietas, kuras ir visa pamatā:
- balss pacelšana - tikai ārkārtas gadījumos, kaut vai tāpēc, lai situācijās, kad bērnam būtu noteikti jāreaģē, jo citādi var slikti (tiešām slikti) beigties, bērns reaģētu;
- sišana/pēršana NAV arguments! tā ir pieaugušā bezspēcības pazīme, jo neticu, ka kāda te sišanu izmanto kā argumentu diskusijā ar vīru, saviem vecākiem vai darba kolēģiem!
- censties "ne" aizstāt ar ko citu - piem. nevis "nekāp", bet "kāp nost", "nāc šurp" un taml. praksē apstiprinājies, ka šī teorija darbojas praksē pat ļoti labi;
- mācīt cēloņu un seku sakarības - reizēm der ļaut norist, sasisties, lai saprastu ko darīt citādi nākamreiz, lai izbēgtu no sāpīgā.
- pat mammai -draudzenei ir jāpalīdz bērnam apgūt dažādas lietas piem. vispārpieņemtās normas, uzvedību sabiedrībā, attiecības ar citiem bērniem, jo bērns vienkārši nezin, kas ir labi, kas slikti, kas pareizi un pieņemami un tieši otrādi nepieņemami....

Brīve 12. novembris 2017 23:13

Vai, šis man arī ir tik aktuāli un reāli. Man ir trīs mazi un katrs savādāks, kas der vienam neder otram. Mani principi: 1.kārt "Nedrīkst" vai pacelt balsi,kad tiek apdraudēta kāda veselība (kaujas, naži, kāpj augstu utt.) vai tiek pārkāptas ētikas, sab.normas (bļauj cilvēkos, krīt gar zemi, spļauj) . 2.kārt Runāt, runāt, runāt, kaut 100tiem reižu vienu un to pašu, jo kautkur tas nosēžas. 3.kārt jāaudzē pacietība, jo kad gribas citreiz sarāt, jāpadomā, nu vai tad tas ir tik briesmīgi, slikti, ko bērns ar šadu rīcību gribēja pateikt. 4.kārt bieži sev skandinu galvā "tas ir tikai bērns, ko Tu no viņa te prasi"

Elīna♥ 12. novembris 2017 21:43

Tik aktuāla tēma man šajā periodā.
Viss, kas aprakstīs grozās manā galvā katru dienu.
Vienīgais ko zinu,ka neviens nevar priekšā pateikt kā rīkoties katrā no aprakstītajām situācijām, jo katrs bērniņš ir atšķirīgs un vārds izlutināšana arī ir ļoti plašs(katram mums ir savādāka izpratne par izlutināšanu).Kad man piedzima puika tad atceros,ka vīra mātei reiz teicu,ka negribu viņu izlutināt!Viņa atbildēja - lielā pasaule jau tā ir tik nežēlīga,ka bērnībā bērns ir jālutina un jāsniedz viņam viss,lai vismaz bērnībā viņš ir tik laimīgs cik laimīgs var būt.Es domāju,ka manam bērnam bērnība ir laimīga, es vismaz tā gribu ticēt, arī tajos brīžos kad abi cīnamies par manu sakārtošanu un citām ikdienišķām lietām!

Sanita_ 12. novembris 2017 21:35

Nē, nē nekadas balss pacelsanas un nekadas uzsausanas... tici man tas nepalīdz, parbaudiju uz saviem bērniem, tasnedod respektu ilgtermiņā.. kapec pret tētiem ir lielāks respekts? Vini nav tik emocionāli, viņi ir pĀrliecināti savos lemumos un darbos, mes sievietes tadas emocionālas, varam pacelt balsi un tad atkal atvainoties, mammai jabut siltai un mīļai.. un tad viss izdosies, tada ir mana mamma un par to viņai paldies, bet man vēl jāpamācās. lai tev izdodas!

Ievas_mamma 12. novembris 2017 20:29 mamma88

Tiešām, pagaidām tikai apceru - tas viss vēl priekšā. :) Un iztēlojoties tieši tādas situācijas, kādu aprakstīji, domāju - diez, kā es rīkošos? Ignorēšu, pavēlēšu, atstāšu, raušu augšā, strostēšu?... Bet gan jau instinkts pateiks priekšā, kas darāms. Vismaz es tā ceru. ;)
Bet pacietību vajadzēs noteikti. :D

mamma88 12. novembris 2017 19:37

Berniem vecums no 2-3 gadi ir laiks, kad parbauda non stop robezas, vislaik un nemitigi. Kad pienaks pirmais kaskis veikala ar nedabutu karoto rotallietu vai nokrisanu gar zemi, gan jau izdomasi ka rikoties. Pagaidam kamer sis viss vel nav, tikmer var tikai apceret.